brunhilde - September 20th, 2011

Tad nu šodien debitēšu auditorijas priekšā. Par ekspresionismu un sirreālismu. Patiesībā jau viņiem (vai visticamāk daudzajām viņām) būs viens liels filmu seanss, jo grūti jau kaut ko prātīgu sagatavot, ja uzzini tikai iepriekšējās dienas rītā, ka nākamajā jau jāiet klajā ar divām lekcijām. Grūti saprast, cik daudz un vai vispār viņi tur kaut ko zina. Cerams, ka vismaz mazāk par mani :)

Tas ir laikam traki, bet šodien fakultātes tualetē papētīju dažas meitenes un man viņas izskatījās tik ļoti maziņas (nopūta)... Es jau ar neesmu vēl nemaz veca un pase vienmēr līdzi (regulāri prasa, kad pērku cigaretes vai alko). Aizvakar ar viens tīnis pie rimi kases prasīja: vai dokumenti jums ir līdzi? Es teicu: jā gan. Labi, ka viņš to tā retoriski prasīja jau pēc pirkuma čeka izsišanas, ne uzrādīt lūdza. Citādi būtu šoks: oi, kundzīt, piedodiet. vē!
Bet vispār tie jaunieši ir labi. Es jau vakar iztēlojos, kā sarkastiski mētāšu piezīmes, ja viņi neklausīsies, skaļi sarunāsies un apsaukāsies uz mani, bet baigais klusums bija. Lielākā daļa klausījās, vairums pat pierakstīja un filmas arī skatījās.
Un vēl man liekas, kad būšu pensionāre vai vismaz pusmūža kundzīte, tad kļūšu par riktīgu agresīvu un kategorisku gudrinieci. Tipa, baigi iedzīts respekts un pretimnerunāšana pieaugušajiem, ko prasās kompensēt uz jaunākiem. Tā tās slimības pārmantojas (nē, es ne uz vienu šodien nekliedzu, biju mazliet nobijusies un pirms lekcijām visu laiku skrēju čurāt (tad arī tās mazās meitenes novēroju), bet vispār es izjūtu to ceļu no mazliet nožēlojamas kautrības un piekāpības galējības, kas tiek šķietami uzveikta ar nejauku bravūrību un paštaisnumu.

tad, kad reāls nogurums un nāk miegs, tad stundām var sevi mocīt un neiet gulēt. Bet, kad nogurumam īsti nav pamata un vis kaut kas būtu jādara, tad tikai: gulēt, gulēt, aizmigt, aizmigt, necelties, nedomāt... Šovakar Nr. 1. Labi, saņemies! Eju jau eju