man ir paģiras

mīlēt kādu, tas ir vēlēt otram tikai labāko, un darīt, lai otrs būtu laimīgs.. lielākā māksla - ja nesanāk mīlēt abpusēji, tad palaist un vēlēt gājējam laimi, nevis mētāties ar lādējumiem un vēl visādām melnajām būšanām... starp diviem cilvēkiem mīlestība, varbūt patiesi apbusēja - rodot kompromisu strīdos ( apbusējo kompromisu)
tas tāds mans subjektīvais viedoklis

man palika labāk, vienu problēmu atrisināju... nekas - vēl vakarā izskaidrošos un ta būs dzīvotājs es.
otru problēmu nerisināšu, tā pat nav problēma, bet tikšu galā... gan jau ar laiku :) ārprāc, ku viegli palika

eu nu saņemies!

esu apņēmusies..
vai sanāks, neticu, man ir pieradums :)
bet nu mēģināšu... mani nervi vairs neiztures savādak
man kolēģe šodien jau pajautāja, kapēc manas acis raud, bet asaras nav...

šodien tip darbā īsā diena bija :) ar domu - izdari visu un ej mājās gulēt :)) es no darba izgāju 19:21... za to izdarīju visu ko i vajadzēja i nevajadzēja šodien...
i vot, braucu mājās.. iekāpu 32 a autiņā... moš zinātāji zinās, ka tas ekspresīts nepietur visās pieturās... nu taa es izlēmu izkāpt matīsa ielas pieturā, jo no brīvības pieminekļa nākt mājās nebija vēlmes... tātad izkāpu un lēnā solīti sāku iet uz mājām... a tas ziemas skats... mmm... man nekad tik ļoti nav patikusi ziema kā tagad... tā saldē visu - zemi, mājas, ielas, miesu, garu, dvēseli, sirdi.... ha, karsto sirdi.... un mēģināju sevi sasildīt ar karstām domām par viņu :)) jau akal... nu jā.. esu bik nogājusi no prāta - vēl veselīgās devās :))
un pēkšņi pieķēros pie iekšējās balsis... kas uzdeva jautājumu - kāpēc man svarīgi cilvēki par viņu tik slikti izsakās - ka šāds un tāds, un man neder... un bla bla bla... nu ok... es saprotu, ka visi man vēl labāko... bet man ir labi ar viņu... nu ok... nav tā kā vajadzētu būt... es... ak naiva :))
runājot par naivumu - tas no viņa skanēja kā kompliments "man patīk, ka Tu esu tik naiva.. ne nē, ne jau gadiem ir nozīme... tava domāšana, tas kā Tu visu tik brīvi un dabiski pasaki... Tu neapdomā ko saki, pirms saki... un tur arī izpaužas tavs naivums... Tu esi tīra domās :))"
tas tads citeejums pusliidz cik saglabājies manā atmiņā!
es jūtu, ka man viņš saka visu kā ir... jā, ir izpaudis noslēpumus, ko izpaustu tikai labam draugam...
jā mēs savu komunikāciju traktējam kā labākais draugs un labākā draudzene... saprātam ar to ir pietiekoši... bet tīri labākie draugi mēs neesam... mums ir apbusēja interese - jā tā mijas arī ar sev ieborēšanu - nē tas nav man... tas ir pilnīgi garām... nejauši izteiktas divdomības... ko pasakam viens otram kā vnk tekstu, a zemtekstu saprotam, bet mums kā optimisma piekritējiem ir māksla veselīgi par to pasmieties :))
nu re... uzrakstiju, konkrēto mudžekli, bet man palika labāk, to uzrakstot... moš kāds ko veselīgu ar ieteiks :)))

es akal jutos labi.... patiesiba cik man maz vajag... tik satikt... redzet.. dzirdeet... sajust.... just...

manas priecīgās dienas beigušās... nu nāk virsū akal skumjas....
sirsniņa raud, acis mitras, bet ak vai, es nemaku raudat.. apskauzhu tos, kas māk....
es esu palaidusi daudzus gadus vējā... un jā es sāku nožēlot, ka kaut kas pa daudz pateikts, un kaut kas par maz izdarīts.... bet ar prātu sapotu, ka tā tam ir jābūt... šobrīd es eksistēju, nevis dzīvoju... nav man motivācijas.... visu daru aiz pienākuma... zinu, paries šities sūdi.. bet ir skumji... un es negribu neko mainīt... ne es gribu, bet man nav motivācijas... ak es stiprā meitene, pīkstēt sākusi...

ļoti grūti, skumīgi, un jā - sāp

es eju nost no prāta