Un atkal turpat.
Nē, vispār es zinu, ko gribas.
Manas smadzenes laikam bez gruzīšanās izturēt nevar nevienu dienu..kaut arī es negruzos, nesanāks man šovakar, negribas sevi žēlot brīnumainā kārtā..tas laikam tāpēc, ka viss ir vislabākajā kārtībā..
Man brīžiem sāk apnikt man atkarība no apkārtējiem cilvēkiem un vēl jo vairāk tas, ka es to apzinos.. Nu ietekmē tas manu dzīvi, pie tam ļoti. Bet nu ko tur darīt? Apšaut visus vai arī pašai nošauties? Vēl grūtāk tad, kad tu pieķeries, bet nepieķeras pie tevis..Da ne grūti, tagad jau kaitinoši... Pohuj.. Tikai dažreiz apnīk atkal atdurties pret vienu un to pašu sienu.. Ar pieri ieskriet cietā, aukstā betonā.. Bet visvairāk besī tas, ka tu zini, kur skrien un pat nemēģini apstāties.