|
[31 Oct 2008|08:49am] |
ziniet, kas ir forši - slinkā rītā saņemt ziņu no blakus mājas ar tekstu "
Labrīt, nevajag aizvest uz skolu?"
labi, tas tā, bet principā, kas neattiecas uz augstāk minēto, esmu novērojusi vienu likumsakarību, kas strādā vismaz priekš manis un jau gadiem - tiklīdz es atsakos no kaut kādām konkrētām lietām vai sajūtām un piedzīvoju to mazo superapziņas brīdi, ka man to nevajag, notiek dajebkas, lai tīri tematiski dotu man vietā kaut ko līdzīgu vai pat labāku
tā teikt, ja es būtu kristiete, es varētu citēt vienu savu draudzeni: " Atsakies - dievs dos vairāk"
bet tā kā es neesmu, tad es saku, ka reizēm tieši kaut kādi šādi mazie psiholoģiskie trillerīši ir manas dzīves virzītājspēks
vispār jocīgi, kā tā dzīve sagrozās
vakar arī ar krabīti bija ko atcerēties un ak jel, es taču NEKAD mūžā nebūtu iedomājusies, ka kādreiz varētu būt tā, kā ir
to es saucu par next level
:)
|
|
|
[31 Oct 2008|11:59pm] |
|
Stulbi, bet gandrīz vienmēr ,ejot mājās vienai vēlos vakaros, manā ārējā acs kaktiņā parādās baiļu izspēlētas briesmu etīdes. Starpcitu, tā tiešām ir, tas, no kā ir bail vai arī kas beržas starp puslodēm, parādās tikai un vienīgi acs ārējā kaktiņā kā tāda zibenīga ēna, kā nepareiza priekšnojauta, kā vienkārši bailes un helovīni nav izņēmums, bet viss ir labi, jo vienmēr ir patīkami ienākt pa dzīvokļa durvīm un secināt, ka nekur nav tik labi kā mājās.
|
|