|
šodien sapņoju
ka stacijas ēka ir MILZĪGA
un es pa to vazājos
dažos no augstākajiem stāviem ir milzīgas zāles, kuras atgādina pareizticīgo baznīcas
tik krāšņas un pārbāztas tikai ļoti ļoti lielas
un pretī kādai no šīm zālēm ir mazi dīvāniņi un galdiņi,tur es sēdeju un runāju ar biedriem
biedri pastāstīja, ka ir noteikts laiks , kurā ver ciet šīs zāles un tad maģiskā kārtā var nokļūt kaut kādā slepenajā lifā kurš ved ~ 300m augstumā un tad no turienes varot lekt ar gumijām
un protams mēs sēdējām un gaidījām brīdi, kad varētu sagaidīt šo slepeno liftu un pārlidināties pāri stacijas laukumam
.sagaidījām.
pēkšņi nāca kāda sieviete, kura jau grasījās slēgt ciet pretī esošo pareizticīgo zāli, kad pamanīja mūsu dīvānu stūrīti.
uzreiz kaut kāda ātra saorganizēšanās. visi sakāpjam liftā, atceros, ka lifts viss no stikla, pat virs galvas bija stikls un virs stikla debesis
es no bailēm aizvēru acis, jo galva sāka reibt pat nesasniedzot 300m
(tikko iedomājos cik dīvaini ir aizvērt sapnī acis, jo reāli manas acis guļot jau bija ciet)
un tad lifts apstājās, atvērās durvis uz stacijas laukuma pusi - kādam bija jālec
pirmais izleca kāds no maniem biedriem, bet pēc tam bija jālec man
visdivainākais bija tas, ka visi lēca bez gumijas !
arī es, es paskatījos uz leju, virs manis viss laukums ar cilvēkiem sienām nezinu soliņiem nu visu, kas tur ir
bailes nenormālas
bet
es lecu
tāda sajūta !
absolūts lidojums - es laidos pāri stacijas laukumam, jo mani neierobežoja nekādas gumijas.
vienu brīdi gan es gandrīz atsitos pret vienu no sienām, bet tieši tajā brīdī, mani kaut kas tomēr satvēra aiz kājām
lieliski lieliski lieliski
un sapņa turpinājumā mēs atkal devāmies augšā uz divānu stūrīti, lai gaidītu nākamo lifta stundu
|