| [ |
music |
| |
the sea and the rhythm by iron & wine |
] |
pārsteidzoši cik ļoti tas, kā es jūtos, ietekmē to, ko es daru
bet ne par to...
šodien apciemoju vecmāmiņu
un man šķiet, ka šī bija viena no ļoti retām reizēm, kad man šķita - apciemot vecmāmiņu ir forši
šodien tur bija kaut kā savādāk - sirsnīgāk
patiesībā, man vienmēr ir bijis bail iet pie vecmāmiņas - tas dēļ dīvainajām lietām, kas tur ir notikušas
joprojām man dažkārt ir bail iet uz to veco dzīvokli, bet atkal ne par to...
šodien, caurstaigājot vecās istabas, kurās ir pavadīta lielākā daļa manas bērnības, es sapratu, ka labprāt tur atkal dzīvotu
tur bija tik laba sajūta - šodien. tāda saulaina un silta, ka gribējās kādam pastāstīt to, ko es no tā visa vēl atceros.
Katru reizi ( un ticiet man, tas nav bieži ), kad es tur aizeju vecmāmiņa par to ļoti ļoti priecājās un vienmēr lūdz, lai es viņai kaut ko nospēlēju uz klavierēm
arī šoreiz.
ja jau tā, nu tad es spēlēju arī ...
atmosfēra kā vecās filmās: plaša, antīka istaba ar tikai vecmāmiņām raksturīgo pedantismu un ziediem vāzē. Vecas tapetes un veca lustra. silta tēja uz galda , bet kaut kur stūrī iemests adīklis ar saules krāsas dziju. pie sienām akvareļļi,uz plauktiem melnbaltās fotogrāfijas, kuras atgādina par ģimeni. Dūmakainas gaismu spēles starp puķainajiem aizkariem pie koka palodzēm ar ziedošiem augiem puķpodos. Un , protams, istaba bija pilna ar garšīgu smaržu.
istabas stūrī vecas klavieres "Rīga".
Skaņa, godīgi sakot, bija briesmīga, jo klavieres atskaņojušās, pedālis klab, arī manas kļūdas netrūka, bet vecmāmiņa tikai sēž, abas kopā ar savu dvīņu māsu Martanti jeb tanti Martu un staro, aiz katra skaņdarba skaļi aplaudējot. komentē to cik es esmu lieliska un cik lieliski (!) es spēlējot - smieklīgi, zinot skarbo patiesību.
arī manai līdzpaņemtajai draudzenei nācās sniegt abām dāmām muzikālu priekšnesumu
vēlāk uzrāvām arī šķībi greizi nepareizi - melanholisko valsi
četrrocīgi
"spēlējiet tā, lai var uzdejot!"
tas ir tik ļoti ļoti jauki, ka vienmēr ir kāda vieta, kur nevienam neinteresē tas cik šķībi greizi un nepareizi tu spēlē klavieres (klausās ar sirdi), kur tu vari aizmukt, ja tev tik ļoti nāk miegs, ka nevar tikt līdz mājām. Cik jauki, ka ir vieta, kur tevi vienmēr pabaros tad,kad tev vairs nav naudas, un neviens neapvainosies, ja tu nenogaršosi tikko izceptās kotletes... ka ir vieta, kur tu vienmēr esi gaidīts kaut vai tikai, lai sniegtu neprofesionālu muzikālo pēcpusdienu
lai nu kā, bet galvenais - lai kāda es arī būtu vai nebūtu - viņām es vienmēr būšu eņģelis
mīļi
|