|
|
|
November 10th, 2005
11:26 pm
ja es būtu vīrietis un redzētu šitādus sapņus..., noteikti mēģinātu to meitieti pavest...
bet nekā:(
es - meitietis, viņš - sprauns vīrišķis, kas uz mani pat nepaskatīsies...
|
November 7th, 2005
09:28 pm
Es zinu noslēpumu. Un tas mani nomoka. It kā jau nekā slikta, tomēr gribas tiem cilvēkiem teikt - kādēļ jūs spēlējaties viens ar otru, ja paši ļoti labi zinat, ka tā ir tikai spēlīte, lai pašapliecinātos...
|
November 6th, 2005
09:28 pm
Ņemšu ka vienreiz un nolamāšos - pīīīīīīīīīīīīīīīīīī. Ko viņi visi no manis grib???????? kas es kāds pasaules glabējs un nenogurdināmais cīnītājs?!?!?!
|
October 30th, 2005
10:22 pm
Skaitīju savus bijušos un sapratu, ka neviens no viņiem nebija pa īstam! Ne jau tādēļ, ka nenoprecēja, bet tādēļ, ka es negribēju, lai noprec! Kādēļ mani nemīl tas viens īstais un vienīgais??? Kur viņš, maita, ir?!? Un, ja nu viņam tie zēni labāk??? man ko, dzimumu mainīt???
|
October 25th, 2005
04:26 pm
ja es būtu
vai tu kļūtu
prieka vietā
ūdens sietā
lielām lāsēm ūdens kristu
un bez miņas zvaigznes dzistu
|
October 20th, 2005
08:58 pm
Esmu brīva, beidzot. Tik sen nav bijusi šī miera sajūta - viņš vienkārši nav īstais - manis dēļ savā dzīvē viņš nemainītu neko, tad kādēļ gan man vajadzētu ko mainīt?!? Kādēļ gribēt patikt, kādēļ izpatikt, - šai spēlei bija jānotiek pilnīgi pēc citiem noteikumiem - viņam bija jādara viss, lai es tikai uz viņu paskatītos, lai būtu viņam līdzās...
|
October 11th, 2005
07:18 pm
Man vienmēr bija licies, ka skaistās lietas uz pasaules nav domātas man - īsta mīlestība, draugi, nodrošināta dzīve; talants, prāts un skaistums. Tikko sapratu, ka nekas taču man neliedz iespēju - tas viss var būt mans - turklāt daudz kas man jau ir - nu vismaz prāts jau nu noteikti:)
|
October 10th, 2005
12:43 pm
Atcerējos savu klavieru skolotāju. Man viņa patika. Viņa bija tikai kādus gadus astoņu par mani vecāka. Vēlāk kļuvām pat par tādām kā draudzenēm. Pateicoties viņai, es vispār sāku mūzikas skolā arī mācīties, ne tikai iet uz stundām vai mēģināt nobastot. Tomēr visu laiku kaut kā pietrūka. Tikai vakar sapratu - tehniku biju uzdzinusi, bet nespēju atbrīvoties un izbaudīt, nespēju būt mākslinieks. Tur jau ir tā atšķirība starp talantu un tehniku. Lai cik arī izcila būtu tehnika, bez izteiksmes brīvības tā nav nekas - nekas liels un būtisks - tikai tāda plāna viduvējība. Labāka, protams, par daudziem, kas pat līdz šai viduvējībai nesniedzas, bet tik ļoti zemāka, nesalīdzināmi zemāka par ĪSTO.
|
October 9th, 2005
04:34 pm
Vakarnakt redzētais sapnis visu nolika savās vietās - beidzot sapratu - pat tad, ja viss notiktu tā, kā man it kā gribas, es nebūtu līdz galam laimīga. Jā, viņš mīl mani, jā, beidzot esmu tik finansiāli nodrošināta, ka varu atļauties pēc sirds patikas nomainīt pusdienu servīzi divdesmit četrām personām (un ne jau kādā izpārdošanā vai rito stikla veikalā...), jā ļaudis mani pat apskauž, bet - esmu palikusi tā pati vienkāršā meitene, kas neprot pat kļūt par kārtīgu snobu un vīra naudas tērētāju... Un tad vēl tie bērni, kas būtu domājis, ka es, kas nekad, goda vārds, nekad nebiju gribējusi bērnus, nu pēkšņi sailgošos pēc tā pēdējā un vienīgā, kā man vēl nav - pēc bērna... Bet viņš nemaz arī negrib, bet man nemaz arī nevar būt...
|
October 8th, 2005
03:25 pm
Labi, ka neprotu iemīlēties, citādi kopš pagājušās nedēļas būtu nelaimīgi iemīlējusies.
|
|
|