briidis_klusuma

Sun, 11 Oct 2020 18:31:28 GMT

Vai cilvēks, kurš drīz nomirs jūt nāves tuvošanos? Šeit domāju negaidītus nāves gadījumus, ne nedziedināmi slimus cilvēkus vai pašnāvniekus.

Dienā, kad tu mirsi, pamosties ar kādu jocīgu sajūtu, kuru nesaproti, pat gandrīz nereģistrē tās klātbūtni. Dzīvo atlikušo dienu. Kad līdz nāvei palikusi sekunde, saproti – uh, noskaņa, kas visu dienu neatstāja, tātad bija nāves priekšnojauta. Un nevar nevienam par to pastāstīt, esi taču beigts. Ja pastāv šāds “aizdomu plīvurs”, cik ilgi tas velkas? Vai šeit runa ir par visu pēdējo dzīves dienu? Pāris pēdējām stundām? Vai tāda noskaņa sabojā pēdējās eksistences piles? Pieņemu, ka tas būtu kā nespēt aptvert, kas notiek, tikai apzināties, ka tuvojas kas nopietns. Vai notiek tieši pretējais, proti soļo pa ielu un – klops – neveiksmīgs (vai gluži pretēji – ļoti veiksmīgs, pat izcils) ķieģelis trāpa tev pa kādu dzīvības uzturēšanai nozīmīgu vietu un esi miris. Ne priekšnojautas, nekā – nejauši dzīvoji, tikpat nejauši nomiri. Vēl plānoji vakarā apēst to lielo saldējuma torti, kas glabājas mājas saldētavā.. Torti ēdīs apraudātāji.

Kura versija ir labāka, kura biedē mazāk? Ja izvēlos variantu ar priekšnojautu, tas liecina par problēmām ar kontroli. Vai cilvēki, kuri izvēlētos bez priekšnojautas scenāriju ir ticīgi cilvēki. Tātad priekšnojautu, kas liecina par paša beigām (ego nepieņemams fakts), mēs nesaprastu, jo psihe sargā vai tāpēc, ka nekad iepriekš neko tādu nebūtu savā dzīvē pieredzējuši (kas, savukārt, ietver iespēju to “iemācīties” versijā, ja pastāv reinkarnācija)? Vai ir iespējamas kādas priekšrocības? Tiem, kas izlasījuši vismaz 1000 grāmatas un Goodreads tās vēl arī novērtējuši, vai tiem ir lielāka iespēja aptvert noskaņas jēgu? Vai tas ir kas tāds, kā priekšā visi esam vienādi (tāpat kā pašas nāves priekšā)?

Nāve ir vienīgais patiešām interesantais jautājums, nāve ir vienmēr klāt esoša.

Nav jau tik smuki kā gribētos

Mon, 05 Oct 2020 21:21:58 GMT

Ja paciestos 10 dienas, šis būtu pirmais ieraksts pēdējos desmit gados. Bet es tā nevaru, man vajag tagad un uzreiz, ja arī neizdosies simboliski skaisti.

Es esmu slikts cilvēks. Vai arī tikpat slikts cilvēks kā visi citi cilvēki, bet tikai to, ka esmu slikta, apzinos vairāk. Es bradāju pa dzīvi cenšoties pati savās acīs izskatīties pēc iespējas tīrāka un labāka, kaut apzinos, ka tā ir manipulācija ar savu un apkārtējo perspektīvu. Bet ja reiz tā ir manipulācija, tā neatbilst objektīvajai realitātei – tā ir realitātes sagrozīšana tajā virzienā, kā man labpatiktos to redzēt. Bieži šīs manipulācijas izdodas tik veiksmīgas, ka pati pat nepamanu to parādīšanos. Es esmu viena no saviem skatītājiem (varbūt pati galvenā vai pat vienīgā, kuras apmānīšanai ir kāda nozīme?), ņemu dzīvi un noticu, ka ir tā, kā to redzu. Bet tad, dažreiz, aizkars paslīd nost un ieraugu to indīgo šausmu, kas diktē manu un savā ziņā arī apkārtējo dzīves. Nē, es negribu padarīt to sliktāku kā ir, jo ne vienmēr ir slikti nodomi. Droši vien daļēja motivācija ir manas psihes aizsargāšana, bet kas ir samaksa? Konstanta manipulācija ar apkārtējiem, visu nokārtojot tā, lai es savā skatījumā nebūtu sliktā un, dies nedod, nesāktu kādam nepatikt. Tad, kad izdaru kādu tiešām nesmuku lietu pret kolēģi vai pat pret savu bērnu (sadzīvē taču gadās nesmukumi vienam pret otru), mana iekšējā trenere atrod tam godīgus iemeslus un jēdzīgus pamatojumus, kuri mani ne tikai attaisno, bet vēl arī iekrāso kā situācijas varoni! Vai tādam procesam iet cauri visi cilvēki? Hei, atsaucieties – vai jūsos arī ir treneri, kas jūs iekšēji gatavo tik meistarīgi, ka pat nepamaniet konstanto filtra klātbūtni?
Varbūt tā ir mana specifika, mana mentālā novirze. Bet drīzāk ir aizdomas, kas tas ir kas tuvāks mūsdienu cilvēka konstantajam stāvoklim. Es neesmu ne ar ko īpaša, tāpēc neticu, ka mana pieredze vai audzināšana šajā ziņā būtu mani izveidojusi kādā ziņā īpašāku kā citus.
Tas, kas varētu atšķirties ir šī spēja saredzēt vismaz daļu no “patiesības”, tajos mirkļos, kad aizkars paveras. Un arī atšķirība var būt dažādos virzienos – iespējams, ir cilvēki, kuri šo aspektu apzinās visu laiku un es esmu savā ziņā akla to neapjēdzot vai arī otrā virzienā – cilvēki to neapzinās nemaz un esmu savā ziņā introspektīvāka par citiem. Mani šis aspekts neinteresē tāpēc, lai pierādītu savu niecību vai pārākumu par citiem cilvēkiem, drīzāk tāpēc, lai saprastu, vai neizgāzīšos pilnībā cilvēkus par šo tēmu uzrunājot un pretī saņemot nievas un neizpratni - gadījumā, ja visiem šī introspekcijas spēja ir attīstītāka spēcīgāk un viņi to pielieto diendienā.
Bailes no pazemojuma, kas radies dēļ mana apziņas stāvokļa. Vai visas bailes var reducēt līdz šādam aprakstam vai tas izklausās smieklīgi – kaunēties par ko tik individuālu un nesalīdzināmu kā apziņas stāvoklis? Tas jau aiziet līdz senajam jautājumam par to, vai esam pilnīgi vieni savā dzīves pieredzē. Vai divi cilvēki maz spēj viens otru patiešām saprast? Vai viss, uz ko varam pretendēt ir sava interpretācija par otra teikto, cerot, ka tā ir kaut cik tuvu tai patiesībai, kuru sarunas biedrs centies jums nodot. Bet redz cik es prasmīgi (vai neprasmīgi un samāksloti?) esmu jūs aizvedusi prom no sev neglaimojošā apgalvojuma, ka esmu slikts cilvēks pie citiem prātuļojumiem, kas lasīti jau simts grāmatās, simts dažādu autoru izpildījumos. Kas man ir sakāms? Vai tas ir kas vērtīgs? Ja vērtīgs, tad kam? Kurš ir tas tiesnesis, kurš nosaka, ka pietiekami vērtīgs? Es pati? Tātad iznāk, ka vērtīgs var būt tikai man. Vai vismaz sākumā man, citādi nelaižu pat tālāk pie citiem, jo pirmā tiesnese jau iedevusi skarbu vērtējumu jautājumam par vērtību. Tas liekas tukši. It kā pašsaprotami, bet tukši – ka es esmu sava darba vērtētāja. Liekas, ka es neesmu to pūļu vērta un tad jāatmet uzreiz prom, jo ja nav jācenšas citu pēc, tad nav jēgas censties nemaz. Jocīgi? Ikdiena manā galvā. Kura, atkal uzsveru, droši vien nav ne ar ko īpašāka par citu galvām un klusajām vai skaļajām balsīm, kuras tajās visu diktē un nosaka.
Un te nu es esmu - es atvainojos un atzīstu, ka bija mana vaina, ka rīkojos neganti pieredzēto situāciju pavēršot pret bērnu. Un mēs apskaujamies, tas kopumā ir jauks moments. Paiet pāris minūtes. Un saprotu, ka dīdītāja atkal ir mani apmānījusi. Atkal domāju, ka esmu labs cilvēks, jo redz – spēju atzīt savu kļūdu un tam taču jābūt pierādījumam vismaz kaut nelielai rakstura stingrībai, kaut nelielai tieksmei uz izaugsmi? Bet vai tie atkal ir treneres nemanāmi iedvesti maldi, lai nomierinātu manu satraukto prātu (varbūt iekšēji esmu satraukusies vairāk nekā ārēji un to nemaz nepamanu, varbūt šāds stāvoklis tiešām nav veselīgs manai psihei)? Ja dzīve ir stāsts, ko sev stāstam un notikumiem cenšamies piešķirt jēgu, tad skaidrs, ka sev esam šī stāsta galvenie varoņi un kurš gan vēlas sekot līdzi ļaundara gaitām? Varbūt tāpēc ir šī konstantā sevis iekšējā pulēšana. Diezgan lielu daļu ikdienas gaitas pavedam tādā kā pusmiegā un tad nu treneri nāk talkā un garantē, ka mēs no visām situācijām iznāksim ja ne kā uzvarētāji, tad vismaz kā labie tēli, kuru kļūmēm atradās nopietni iemesli un kuru pelnīto, mierīgo vakaru pavadīti, labprāt iemiegam. Citādi būtu risks nojūgties kā, piemēram, Raskoļņikovam Dostojevska “Noziegumā un sodā”, nespējot vairs salikt kopā izdarītos darbus ar paša uzburto tēlu un tam noticēt. Bet iespējams, ka es esmu tā, kas dzīvo maldos – pārējie realitāti redz tādu, kāda tā ir un nenodarbojas ar šādu ikdienas atmazgāšanu. Tie, kuri apzinās, ka ir slikti cilvēki un apzinās, ka tādā ziņā neatšķiras no pārējiem, jo visi ir slikti cilvēki. O, es gan varētu būt izcila pārdevēja – Hei, ko viņa tur pārdod? – Grūti sagremojamu patiesību! – Oho, dod tik šurp… Neviens negrib dzirdēt par to, ka ir slikts cilvēks – diez kāpēc? Jo tas neiet kopā ar radīto paštēlu vai iekšējais treneris pretojas šādam apgalvojumam? Un arī, ja piekrīti tam, ka cilvēki ir slikti, vai nav gadījumā tā, ka iekšēji tomēr sevi atšķir no cilvēku daļas tajā mirklī? Proti, ir jau tie cilvēki slikti, bet ne es (manā naratīvā, man taču vienmēr ir pamatojums katrai negantai rīcībai). Es sev un tev saku – mēs esam slikti. Uzsvars uz mēs – es neesmu tiesnese, kas tevi vērtē, es saku, ka visiem mums ir daudzšķaitnaina daba, kura dažreiz liek uzvesties sociāli pieņemami, dažreiz tieši pretēji. Tas, vai šī rīcība ir laba vai slikta ir mūsu uzslāņojums. Mūsu rīcība ir vienkārši rīcība, vērtējumu tai piešķiram mēs paši. Un tāpēc ar smaidu uz lūpām man jāatgriežas pie apgalvojuma, ka mana rīcība ir slikta un arī daļa no manis ir slikts cilvēks. Tāpat kā visi citi. Slikti mēs kļūstam saskarsmē ar citiem. Lielākā daļa no mums dzīvo sabiedrībā, kur no saskarsmes ar citiem vismaz kādā līmenī neizbēgt – tātad esam slikti. Iespējams, tādēļ cilvēki, kas tiecas uz apgaismību izvēlas labprātīgu izolēšanos un vientulību – lai mazinātu kairinātājus, kas var izsaukt šo nejauko rīcību un mazināt potenciālu sasniegt kāroto. Vismaz izolējas uz laiku, kurā iemācās neiekrist uz šiem kairinātājiem un tad spēj atgriezties sabiedrībā jau kā savā ziņā pārāki cilvēki, pārcilvēki. Vai arī šajos cilvēkos ir sliktais, vismaz kāds netikums? Saka, ka trūkumi mums ļauj sajust saikni ar citiem, jo tad, ja kāds, ko satiekam vai par ko lasām ir pārāk ideāls, mēs nespējam viņā saskatīt nekā no sevis - līdz ar to, nespējam just kontaktu un nespējam sevi saistīt ar šo cilvēku. Ja trūkumi, kurus rādam citiem, būtu vienīgais aspekts, lai justu kontaktu ar kādu, tad šo uzrakstot, esmu potenciāli ieguvusi daudz iespēju sakontaktēties.
Bet neatbildēts paliek jautājums - vai iekšējā trenere ir labdare, kas palīdz izdzīvot? Vai tomēr manipulatore, kas shēmojot neļauj redzēt dzīvi, kāda tā ir?

Thu, 14 Oct 2010 10:27:51 GMT

biju pie zobārsta un tagad sāk pazust zāļu iedarbība.
laikam būs jāiet uz aptieku pēc ibumetīna.

Thu, 03 Jun 2010 12:56:08 GMT

vientuļā ziema ir aizgājusi, madara ir atpakaļ.
liekas, ka dažādos dzīves līmeņos biju iekritusi akā.
es ļoti uztraucos par skolu. vēl pat neesmu apjēgusi, cik daudz jādara un cik maz laika palicis.
milzīgs ārprāts.

Tue, 20 Apr 2010 20:02:23 GMT

ja es pēkšņi nokļūtu atvaļinājumā kādā zeltainā pludmalē, zilzilā ūdenī, es nejustos labi, jo neesmu to pelnījusi.
tieši tā, tik sūdīgi es pēdējā laikā jūtos.

Fri, 12 Mar 2010 10:48:01 GMT

kāpēc atkal snieg?
un kāpēc ir tik daudz semināri?
nu? kāpēc?

Mon, 08 Mar 2010 21:57:23 GMT

Tas ir izlemts - Uldis ir "Avatara" cilvēks, bet es - "Alises Brīnumzemē".
/Tagad mēs dzersim to šiko šampanieti pavisam prasti (no kakliņa) - 5 minūtes pirms dienas oficiālām beigām.

Sat, 06 Mar 2010 03:08:52 GMT

lāču rokas un ieraksts. jocīgs vakars ar meiteni, kas ir svarīga, bet mani importa cilvēkiem iepazīstina kā bērnības draudzeni. dzērums un klupšanas, nesaprotamas saskarmsmes - ko? astroloģijas spoguļi, hahahh

Wed, 20 Jan 2010 21:36:01 GMT

phoenix jaunā dziesma 1901 un tās video ir ļoti forši. vispār vajadzētu klausīties vairāk phoenix, jo viss, ko esmu dzirdējusi man patīk.
+ vokālista balss aizrauj.

http://www.youtube.com/watch?v=4rbGj4_qYgI

Fri, 18 Dec 2009 20:23:20 GMT

sentimentalitāte piezagusies - iesaku visiem, kas var un vēlas adoptēt dzīvniekus no patversmēm. šobrīd apņemos rītdien iet palīgā patversmei, ja pašsajūta ļaus.
un aizvilkšu arī uldi, hahahahah!

Wed, 16 Dec 2009 23:07:18 GMT

saēdos konfektes un nemaz nepagulēju, bet tā jau man ir. miega nav.
nepatīk, ka žilde ielicis the strokes albūmu "is this it" 9. vietā savā desmitgades topā - pelnīta būtu 5. vai 4. vieta.
+ kāpēc ne "room on fire"? manuprāt, labāks albūms.

sazvanīta sabīne pagājušajā nedēļā sarunāta uz drēbju šūšanām. saņēmu idejas kopā un līga arī neapzināti pamudināja (viņas skaistā žakete) - gribu kādu jauku kleitu vai svārkus. un esmu aizrāvusies ar ideālo zābaku meklēšanu internetā. intuīcija čukst, ka varbūtvarbūtvarbūt vieni no tiem varētu būt zsvētkos zem egles.

Wed, 18 Nov 2009 10:03:58 GMT

šorīt man ļoti patīk mūzika.
apkārt notiek bardaks, ģimenes pusdienas.
vakar nosvinēju atveseļošanos un neseno vaboļu antibiotiku atmešanu - viena pati un ar alu. 3 naktī zvanīju veronikai un mēs pusstundu runājām par seriāliem. beigās teicu, ka man jābrauc apmaiņas braucienā pie viņas uz īslandi, lai varētu taisīt viņai daudz, daudz ēst.

un led zeppelin - stairway to heaven man atgādina true blood, iespējams tās jaukās skaņas vedina uz asociācijām. man viss atgādina true blood. slimošanas lielākais mīnuss - bija jāsēž mājās un "uzsēdos" uz seriāla. dzīvojam izdomātajā pasaulē!

Tue, 22 Sep 2009 08:49:12 GMT

re, viņiem 1993. gadā bijušas pareģspējas. moška šitos reklāmas veidotājus pa taisno uz krievu ekstrasensiem.
http://www.wimp.com/predictionads/

Tue, 15 Sep 2009 19:30:29 GMT

tūlīt jau būšu beigusi mācīties un dienā, kad visu laiku jutos nogurusi, man lielākais prieks ir spaidīt to podziņu, kas šajā linkā - http://www.thefreedictionary.com/logic - ļauj klausīties vārda logic izrunu.
tā nu tas ir.

Fri, 14 Aug 2009 08:17:03 GMT

cilvēki ar pūdeļiem ir perversi radījumi.
(http://howi.easyfaq.de/4images/data/media/17/Pudel.jpg)

Sun, 02 Aug 2009 11:49:03 GMT

dzimumdiena izvērtās supersuperīga.
māsa bija sarunājusi jēkabu ar blici, pirmā stāva lielā istaba pārvērtās par koncertzāli. kaimiņiene inese arī saausījās un atnāca klausīties.
un līga, kaut arī prom tāles zilajās, izdomāja veidu kā nodot man dāvanu! mans bundzinieks uz sarkana fona ir brīnišķīgs. diemžēl nav naudas, lai viņai piezvanītu, bet nekas, drīz mana pele būs atpakaļ.

rīt vai parīt uz kolku prom veselu nedēļu. un atpakaļ ap vārda dienas laiku. māsai jau prasīju, kas būs uz to dienu - cirkus?

Fri, 31 Jul 2009 09:46:03 GMT

man viss ir labi. vakar teicu uldim, ka man viss ir. tikai gribētos, lai draugi latvijā un mamma ar andri arī. tad vispār būtu super. bet viss tiešām ir ļoti forši.
šorīt ir bišķiņ tāds stresiņš, ka jākārto vēl visa māja, bet nekas - tas noteikti pāries.
man nebūs torte, būs tikai groziņi ar ogām. tāpēc arī piedāvātais dzēriens pildīs arī svecīšu funkciju - 21 bundža alus.

no septembra studēšu latvijas universitātē.

ieraksts ir veikts.

Wed, 08 Jul 2009 16:01:15 GMT

dzīvojot uz kafijas pulverīšiem dzīve var likties dažāda uz kādu laiku.
tagad man, piemēram, liekas, ka manas puķes pie loga izskatās pavisam plastmasīgas.
aj, bet nekas nav līdz galam labi, jo zinu, ka mana pele skumst un nevaru nemaz sazvanīt viņu.

Mon, 06 Jul 2009 06:56:11 GMT

eheheh.
es parādos ļoti maz dzīvēs. maz cilvēku dzīves skaru tagadnē.
betnu, tagad jau esmu pārslimojusi to stadiju, kurā rādu mēli un saku, ka man tas nav vajadzīgs. tagad es esmu, eheheh.

Sat, 04 Jul 2009 07:36:48 GMT

nu re, es stresoju. kāpēc man stresot? būs taču viss labi un skaisti. ārā spīd saule un gan jau arī siguldā tā spīd. esmu salasījusies padomus par kāzu fotogrāfiju, atskatījusies saldas laulību bildes un uzlādējusi visu lādējamo. un galu galā, esmu jau to darījusi iepriekš, bet tāpat stresoju.
ja nu kas pēkšņi izgāžas? zinu, ka nav vērts tā domāt. kā būs, būs. bet tā ir viena no šī pāra brīnišķīgajām dienām - ceru, ka uzlabošu to.

Thu, 25 Jun 2009 14:25:48 GMT

vot, bijām igaunijā un atpakaļ. palikām teltīs salacgrīvas pludmalē līgot.
un rīt ar līgu uz kolku. saņem, rīga, no tevis es laižos.

Thu, 18 Jun 2009 10:26:29 GMT

hahah, nu beidzot sāka birt īfona stikls ārā, bet laikam nekas vairs pārsteigt nevar. aptinu augšējo daļu ar pārtikas plēvi.
šodien uz tirgu un pirkšu visu nepieciešamo priekš līgo svētkiem. mazsālīšu gurķus, siešu sieru un cepšu kāpostu pīrāgus.

Fri, 29 May 2009 09:27:44 GMT

vot, nokrita telefonis zemē un stikls saplaisāja. jopcik, popcik, cik sūdīgi.
pagājušajā pirmdienā uldim nozaga riteni, šajā piektdienā man telefons pa pieskari.
vēl strādā, bet paskats briesmīgs + īpaši droši likt tādu pie auss notiekti nav.
piektdienas nav mūsu laimīgās dienas, šalalalala.

Thu, 28 May 2009 09:50:08 GMT

re, sēžu trešajā stāvā, pārdzīvoju to, ka akselam rozam tā arī nav bērnu.
taču bērnībā katru vakaru kāpu uz lielā skapja un bučoju māsas plakātu, no kura viņš man smaidīja.
bet man pa īstam žēl, kaut kā liekas, ka mazo dienu lielais varonis būtu bijis labs tēvs.

Mon, 11 May 2009 21:14:04 GMT

angīna un gulta.
uldis braukājās ar velo un atveda man bildes mobīlajā - lai redzu, kas ārpasaulē notiek.
acis drīz kvadrātā un visās citās figūrās, nekas cits neatliek kā lasīt kaut ko netā vai skatīties filmas.

+ sapriecājos par ziemeļblāzmu šovakar.
laikam jāiet gulēt.