|
Vai cilvēks, kurš drīz nomirs jūt nāves tuvošanos? Šeit domāju negaidītus nāves gadījumus, ne nedziedināmi slimus cilvēkus vai pašnāvniekus. Dienā, kad tu mirsi, pamosties ar kādu jocīgu sajūtu, kuru nesaproti, pat gandrīz nereģistrē tās klātbūtni. Dzīvo atlikušo dienu. Kad līdz nāvei palikusi sekunde, saproti – uh, noskaņa, kas visu dienu neatstāja, tātad bija nāves priekšnojauta. Un nevar nevienam par to pastāstīt, esi taču beigts. Ja pastāv šāds “aizdomu plīvurs”, cik ilgi tas velkas? Vai šeit runa ir par visu pēdējo dzīves dienu? Pāris pēdējām stundām? Vai tāda noskaņa sabojā pēdējās eksistences piles? Pieņemu, ka tas būtu kā nespēt aptvert, kas notiek, tikai apzināties, ka tuvojas kas nopietns.
Vai notiek tieši pretējais, proti soļo pa ielu un – klops – neveiksmīgs (vai gluži pretēji – ļoti veiksmīgs, pat izcils) ķieģelis trāpa tev pa kādu dzīvības uzturēšanai nozīmīgu vietu un esi miris. Ne priekšnojautas, nekā – nejauši dzīvoji, tikpat nejauši nomiri. Vēl plānoji vakarā apēst to lielo saldējuma torti, kas glabājas mājas saldētavā.. Torti ēdīs apraudātāji.
Kura versija ir labāka, kura biedē mazāk? Ja izvēlos variantu ar priekšnojautu, tas liecina par problēmām ar kontroli. Vai cilvēki, kuri izvēlētos bez priekšnojautas scenāriju ir ticīgi cilvēki. Tātad priekšnojautu, kas liecina par paša beigām (ego nepieņemams fakts), mēs nesaprastu, jo psihe sargā vai tāpēc, ka nekad iepriekš neko tādu nebūtu savā dzīvē pieredzējuši (kas, savukārt, ietver iespēju to “iemācīties” versijā, ja pastāv reinkarnācija)? Vai ir iespējamas kādas priekšrocības? Tiem, kas izlasījuši vismaz 1000 grāmatas un Goodreads tās vēl arī novērtējuši, vai tiem ir lielāka iespēja aptvert noskaņas jēgu? Vai tas ir kas tāds, kā priekšā visi esam vienādi (tāpat kā pašas nāves priekšā)? Nāve ir vienīgais patiešām interesantais jautājums, nāve ir vienmēr klāt esoša.
|