18. Februāris 2012

• negatīvisma kastīte
• 18.2.12 13:35
• Man negribas nekur pārvākties, vispār nekur ne iet, ne cīnīties, tikai saritināties uz dīvāna stūrīša un būt. Vai vēl labāk, aizbraukt uz laukiem un būt.
  Man negribas tās negulētās naktis, cīņas ar sasodīto vācu birokrātiju, slapjas kājas un haotiskus pasākumus, miljoniem iespēju radoši izpausties un glābt pasauli, un tieši nevienu iespēju nodrošināt savu iztiku.
  Es negribu vazāties baltā kreklā starp baltiem galdiņiem un klausīties uz vācu mietpilsoņu idiotībām, mani kretinē doma par naudas izspiešanu iebraucējiem domātos kokteiļu bāros, kuros tūristi atnākuši "izbaudīt Berlīni." Vēljovairāk man nepatīk doma, ka jārēķinās ar faktu, ka vienā dienā ejot uz darbu durvis var būt aizzīmogotas ar policijas zieģeļiem.
  Man riebjas miljons diskusijas un šaubas, kas rezultējas augstos ideālos, bet niecīgā rīcībā. Tā pat kretinē pseidoaktīvisms, kad aktivitātes notiek darīšanas pēc, nevis tāpēc, ka tas ir patiešām svarīgi.
  Pavisam noteikti visu indē tā pretīgā nenoteiktība, kad kustamies kā kurkuļi saules piesiluša dīķa krastā, pastāvot uz to, ka svarīgākas r plūst līdzi straumei, nesaprotot, ka vienā brīdī varam atrast sevi krastā.
  Es nesaprotu cilvēkus, kuri apņemas kaut ko darīt un to nedara, jo man mācīts, ka solījumus lauzt nedrīkst.
  Neesmu vēl izdomājusi pietiekami dzēlīgu atbildi tiem, kas staigā riņķī atvāzuši zobus kā klauni, uz pasūtījumu paklanoties un jautājos "Kā Tev klājas?" kaut gan viņiem ir pilnībā pajāt. Tā pat arī tiem, kas sapisušies birokrātijā un viņu pirmā atbilde ir - "nu bet tā taču nevar..."
  Mani degradē un sāpina atrasties vidē, kur talantīgi cilvēki lieliskām idejām vēl trīsdesmit gadu vecumā iziet jau kuro minimāli apmaksāto "internship", jo tā ir cena, kura jāmaksā, ja Tu gribi dzīvot dzīvi, ko vada nevis materiāla motivācija, bet gan iespēja dzīvot saskaņā ar to, kam Tu patiešām tici un uzskati par pareizu esam.
  Tā pat es ienīstu hedonismu, kura pamatā ir nevis katra mirkļa svinēšana, bet grimšana aizmirstībā ... par to, ka paši esam aizmirsti ... par to ka paši sevi esam aizmirsuši. Un tie nav kaut kādi opija pagrabi, kuros jāiet, lai šādu aizmirstību atrastu - pietiek ikvakaru palūkoties uz tiem, kuriem mati plīv, drasējot pie pastiprinātājiem minimal techno ritmā.
  Es gribētu sapurināt visus alkoholiķus un narkomānus pie Koti, kuri uzskata, ka cilvēka galvenā pamattiesība ir Bratwurst un Sterni, bet vēl vairāk es gribētu sapurināt situāciju, kurā cilvēkam nav vērtības, ir vērtība tikai viņa produktivitātei.
  Labprāt iepļaukātu katru nekauņu, kuram/-ai prātā ienāk demagoģēt par open relationships un aprakt sevī un citos vienkāršas un cilvēcīgas jūtas.
  Mani dzen izmisumā diedelēšana pēc cilvēciskām emocijām, kas neaprobežojas ar ignorēšanu, jeb pieklājību.
  Un tā pat bezspēcīga ir sajūta, cīnoties ar imigranta statusu, kad es nerunāju ietiekami labi nevienā valodā un neesmu ierakstījusies nevienā sociālās aprūpēs sistēmā.
  
  Un man besī, ka, ierunājot negatīvisma kastītē to, kas mani paralizē, domājot par pirmdienas pārvākšanos uz Berlīni, palika labāk.
  Vajag prast tā sapīties savā īgnumā.
• galvā skan: yael naim - new souls
• 0 rakstakas uz sirds?