15. Augusts 2008

• skumjas acis
• 15.8.08 09:05
• Gribas dzīvē kaut ko skaistu.
  Vai tas ir par daudz prasīts?
  
  (Šis ir retorisks jautājums, nav jāatbil)
• Šo ierakstu nevar komentēt.

• Le Scaphandre et le papillon
• 15.8.08 10:44
• Vēl šorīt dzīvi iespaidi un vizualizācijas. Pirmie vārdi tika pārmīti tikai pāris minūtes pēc iziešanas no kinoteātra. Izeju uz ielas - pēkšņi dzirdu, kā pilsēta skan, gaismas un krāsas veido saspēli, katrai kustībai ir nozīme.
  
  Aizsmēķēt cigareti pēc iziešanas no kino - tā, kā to dara filmā - ir patiesi svarīgs process, kas ir jau daļa no paša kino.
  Cilvēki aiz durvīm nepacietīgi gaida, kad tiks iekšā uz nākamo seansu - kaut ko par O - un cieši skatās izejošo sejās, it kā censtos nozagt kaut nelielu daļu no pārdzīvojuma, sajūtas. Popkorna piebērtas grīdas, šķind pāris tukšas pudeles, dziest titri. Skan mūzika (man vajag soundtraku!), uz ekrāna ņirb teksta rindas, zālē uzdziest gaisma, bet cilvēki neskrien ārā uzreiz pēc filmas beigām. Šajā brīdī zūd kino anonimitāte, jo visu filmas laiku Tu tumsā esi viens ar savu popkorna tūtu, tiešā konforntācijā ar ekrānu.
  
  Viņš aiziet tā pat kā atnācis - izdziest, lai pārdzimtu jaunā tauriņā, ekrāns aizmiglojas, imitējot acs skatienu - tās pašas acs, ar kuras palīdzību Jean-Dominique Bauby, kurš pēc infarkta kļuvis pilnībā paralizēts, izdzīvo, dzīvo un uzraksta grāmatu „Skafandrs un tauriņš”. Apziņa, ka stāsts par bijušo žurnāla "Elle" redaktoru un hedonistu, trīs bērnu tēvu, mīlošu dēlu ir patiess, vēl vairāk saasina izjūtas. Filma ir smalks pavedienu tīkls, skaņdarbs bez liekiem pārspīlējumiem, ar prasmīgām sentimenta notīm, kas liek pārvērtēt apkārt esošo lietu nozīmi, bet smaržu un garšu.
  
  Kannu kinofestivālā „Skafandrs un tauriņš” režisors - Julian Schnabel ieguva balvu par labāko režiju.
  
  P.S. paldies par biļetēm :)
• 0 rakstakas uz sirds?

• 15.8.08 14:35
• Pienācis laiks iznest atkritumu spaini.
  Varbūt uzgaidāmajā telpā vēl kas mētājas, jāpaskatās.
• Šo ierakstu nevar komentēt.