6. Aprīlis 2008

• rome wasn't built in one day
• 6.4.08 23:22
• Domas gan īsti nevar salikt kopā, bet beidzot sirdī iestājies tāds miers. Pieļauju, ka liels nopelns šajā ir pēdējām septiņām Romā pavadītajām dienām.
  Jā, tas bija komandējums, jā es tur arī strādāju. Bet tas īsti netraucē, ja pirmdienās, trešdienās, piektdienās tur strādā no 8 - 14 un otrdienās, ceturtdienās - no 12 - 16, virsstundas ir rets, bet labi apmaksāts pasākums :)
  Roma nav milzīga pilsēta, tā neapēd cilvēku, tā vairāk ir modes, vēstures, brīnumu, lieliskas virtuves un skaisu vīriešu pilsēta. Tas ir pilnīgi normāli, ka TU ej pa ielu un aiz stūra pēkšņi ieraugi, piemēram, strūklaku, ko esi apbrīnojis kultūras vēstures grāmatās. Pieļauju gan, ka ejot pa ielu "tūristu laikā", tā nejauši nemaz tur nevar nonākt, jo par kultūrvēsturisku objektu esamību uz katra stūra simts metru radiusā liecina japāņu zibspuldzes !
  Tas arī laikam Romā ir normāli, ja izej no mājas svārkos (nu pieklājīga garuma, es saku) un visi, sākot ar atkritumu mašīnas vedējiem un viesmīļiem, beidzot ar smalkiem itāļu mafiozo lakādas kurpēs uzskata par savu pienākumu ļoti uzkrītoši nopētīt, uzsvilpt, uzpīpināt, vai jebko citu!
  
  Pirmais un paliekošākais iespaids ir saules gaisma un siltums, ar kuru nedēļas laikā piesūcas visas ķermeņa šūniņas (nenoliegšu gan, ka daļa nopelnu tur ir arī vīna diētai). Braucot Leonardo ekspresī no lidostas uz centru tie apbrīnots pilnīgi viss - baltie īrisi grāvjmalās, aitas ar izķemmētām čirkām, villas kalna galā, ziedošie ķiršu koki, stabil, tilti, un visas citas iespējamās konstrukcijas.
  Pirmās divas dienas jūtami pamaitā neatlaidīga priekšniecība, kas uzskata, ka darbiniekam, kurš atrodas komandējumā ir pilnīgi normāli pieprasīt arī paralēli veikt ikdienas darbus, kā arī pirmā aprīļa termiņš (kas jau ir cita sirdssāpe).
  
  To kompensē otrdienas vīna vakars ar kolēģi un priekšnieci - sākumā AL MARCONI kafejnīcā, kas no ārpuses izskatās kā tipisks itāļu kafē, bet no iekšpuses - pilnīgs īru pabs. Kaut arī dienā ir sasodīti silts (nu apmēram +20), vakarā paliek vēsāks, tāpēc nolemjam iet uz aizvakar nolūkotu kafejnīcu, kur ir sildošās āra lampas. Tas gan beidzās ar pilnīgu fiasko - viesmīlis ir īgns, ne pārāk simpātisks un pie tam botās (pukstētāju trio jau nu noteikti atrod par ko piekasīties), pica izrādās apdegusi tomātmaize (yes, yes, pica MARINARA ir pat bez siera) un dievu dzēriens LAMBRUSCO ir siltens. Šitā to nevar atsāt, tāpēc pa ceļam jāpiekāpj vēl kāda ielmalas kafē, kur strādā sasodīti skaistasi LUCA, kurš kopā ar rēķinu man rokā iespiež mazu rūtiņu lapiņu ar savu telefona numuru un saka, ka gaidīšot zvanu visu atlikušo mūžu :)
  
  Vienudien zosu gājiens aizsoļo arī līdz Vatikānam pie Benedikta, ir pamatotas aizdomas, ka viņš tika skatīts arī vaigā - tā kā es kristiešu kanonus nepārzinu, tad neesmu īsti pārliecināta, vai tas mazais vīriņš, kas sēdēja aiz pults pie altāra ar tulpjveida kroni galvā bija Romas katoļu baznīcas galva - pats pāvests. Bet tas jau laikam ir normāli, jo karu dienu mēs izstaigājam kādu "glītu pili", kas beigās izrādās nenormāli nozīmīgs piemineklis.
  Apmēram trešdienā man sight-seeing varen apnīk, tamdēļ mēģinu uzzināt, kur Romā varētu būt kāds nostūris, kas man ietu pie sirds. Luca(nevis Romas, bet Benevento :) man saka, lai es eju uz kaut kādu tur ST.Lucio laukumu, kuru tā arī neatrodu, toties nonākam Trastevere rajonā, kuru es pasludinu par pilnīgi un galīgi savējo !!! Jā, jā, es tur vienu dienu dzīvošu - un jūs man vēl redzēsiet! (izskatās apmēram šādi: http://www.rome-in-italy.com/trastevere1EN.html , tikai iedomājieties krēslainu vakariņu, lāpu gaisma, ielas kafejnīca un vīns! Belllisimo!
  Priekšniece sev noskata māju ar mormora kāpņu telpu un griestu gleznojumiem, bet Jūlija paziņo, ka viņa dzīvot pie-Romā - kalna galā ir sens vulkāna krāteris, kur tagad ir brīnumskaists ezers un tā krastos - meži, vīnogulāji un mazi namiņi. Bijušā krātera malā uz Romu noskatās pāvesta rezidence - mūsu Alfredo paziņo, ka viņš mēdzot ar Benediktu reizēm aizšaut pamakšķerēt - neesot nemaz tāds sausiņš, tikai bišķu vecmodīgs (attiecībā uz katoļu baznīcas vadīšanu) un īsti nerunā itāliski.
  
  Par to, ka Itālijā bez Itāļu valodas var apmaldīties ne tikai trīs priedēs, bet arī soļojot apkārt vienai, kļūst pilnīgi skaidrs ceturtdienā, kad nu beidzot ir pienācis tas brīdis, kad zosu gājiena dāmas iet smalki iedzert vietās, kas tam vairāk piemērotas, kā viesnīcas terase, jeb picērija. Kā jau par katru gājienu (pat uz vaerklozet) šī brauciena laikā ir īpašs stāsts, tad arī nokļūšana līdz galapunktam - naktsdzīves rajonam pie stacijas PIRAMĪDA (un tur, sasodīts, tiešām ir piramīda), ir stāsta vērts, bet par to citreiz. Nepaiet ne divas stundas, kad dāmas ir atradušas īsto ielu (kas sākas tieši pie stacijas) un vietu, kas šķiet uzmanības vērta. Bišku gan sejā parādās vilšanās, ka vietu sauc COYOTE (kas nu visnotaļ nav nekāds auentiskais itāļu pasākums) un kokeiļu karte, kurā ir viss kā nākas - sākot no MOJITO un beidzot ar fantastisko meloņu SEX ON THE BEACH.
  Lai nu kā, tas tomēr izrādās gana labs bārs arī vietējiem un ballīte dāmām izvēršas varen iespaidīga (kā Tīna teiku - very HOT) - ar ešpadsmit pielūdzējiem, nenosakāma (bet iespaidīga) apmēra padzērienu daudzumu, kaislīgām dejām. Vakara laikā es pat gandrīz tieku pie jaunas ģimenes - īstas itāļu mafiozo ģimenītes, kuras divi dēli, kurus tēvs man cenšas sirsnīgi izprecināt (ļaujot izvēlēties starp a la Ralfu Fainsu un otru - holivudas saldā gala kopiju :) jeb īstu itāļu orģinālu :) ), bet pēc tam mēģina mani adoptēt.
  
  Vārdu sakot - man patīk, patīk Roma, es mīlu itāļu virtuvi (asinis stingst dzīslās, iedomājoties, kā es rīt pēc šī visa varēšu ieiet savas stūramājas aizvēsturiskajā ēdnīcā un ielocīt ribās kādu aknu stroganovu), itāļu vīrieši ir lieliski (tikai gadījumos ja saprot, ko viņiem saka), un pieņemu, ka silts laiks (tikai ēnā, protams) nemaz nav sliktākais, kas ar cilvēku dzīves laikā var atgadīties!
  
  I'll be back!
• 1 rakstakas uz sirds?