26. Augusts 2006

• izsalkums
• 26.8.06 12:32
• Tu zini, ka šo es rakstu Tev
  tikai Tu esi spējīgs sažņaugt saujās manas darba pilnās minūtes, stundas un dienas
  un no tām neizpilēs ne lāsītes siltuma
• galvā skan: trouble
• 0 rakstakas uz sirds?

• doma
• 26.8.06 12:47
• Rasisms, rase un trolejbuss [0] 2006.07.22 @ 00:14
  
  Šogad Beļģijas, līdz ar to arī visas Eiropas sabiedrību satricināja ziņa par sievietes un bērna slepkavību. Šī traģēdija uzkurināja jau kopš karikatūru skandāla valdošo satraukumu par radikālu nacionālismu, rasismu. Tas vairākās valstīs arī materializējies politiskas nokrāsas grupējumos ar reālām pretenzijām uz varu.
  
  Piemēram, partija Vlaams Belang, kas Beļģijā iestājas par neatkarīgas flāmu valsts izveidi un ir pret imigrāciju. Nav jau tālu jālūko – arī pašmāju mediju un politiskajā telpā aktualizējušās nacionālisma tendences, kas realizētas, gan piedaloties skandalozos gājienos, gan dibinot partijas.
  
  Šajā sakarā atcerējos aptuveni pirms gada Latvijas presē pārpublicēto mikrobioloģijas profesora Aksela Kāna komentāru par rases ģenētisko aspektu. 2001. gadā publicētie atklājumi, ka cilvēku hromosomu atšķirībām nebūt nav teritoriāla vai etniska iemesla, noliedz, ka, piemēram, inteliģence jeb izturēšanās prakses ir atkarīgas no cilvēka piederības noteiktai rasei. Arī Entonijs Smits (Smits, E. Nacionālā identitāte. Rīga: Izdevniecība AGB, 1997. 31. lpp.), apcerot nacionālās un etniskās identitātes jautājumus, raksta, ka sabiedrībā jau kopš
  
  19. gadsimta vidus rase kā kritērijs kļūdaini izmantots, "vērtējot tīri kultūriskas un vēsturiskas atšķirības starp ethnies (etniskajām kopienām)". Līdz ar to uzskats, ka kādām rasēm jeb etniskajām grupām ģenētiski noteikts lielāks potenciāls, ir aplams.
  
  Ar zinātnisku pamatojumu rasisma problēmas atrisinājumam neapšaubāmi ir par maz. Cilvēku primārais sprieduma avots tomēr ir un paliek personīgā pieredze – ejot pa ielu, tomēr var atšķirt ādas, matu, acu krāsu. Kāns norāda, ka nereti rasismam ir sociāli ekonomiska izcelsme – materiālā stāvokļa, dzīves apstākļu un līdzīgu iemeslu dēļ rodas neapmierinātība, kuras mērķis nereti ir izvēlēts, vadoties pēc rasistiskiem kritērijiem. Rasisma problēmas amerikāniskā kultūrkokteilī lieliski attēlotas šā gada oskarotajā amerikāņu filmā Sadursme (Crush), kur vairāku kultūru un dzīves pieredžu krustpunktā skatītāju aizved pie atklāsmes, ka patiesajam rases jeb tautības faktam ar vardarbību ir maza saistība. Arī Beļģijas gadījumā noziedznieku diez vai interesēja rases ģenētiskais aspekts un tas, ka, iespējams, viņa ģenētiskais kods ir daudz līdzīgāks upurim nekā rasistiskajiem domubiedriem.
  
  Paradoksāli – starp rasi un rasismu pēc būtības ir maza saistība. Drīzāk runa ir par atšķirīgu kultūru sadursmēm. Rietumu pasaulē atšķirībā no austrumiem identitāte nav konstants, nemainīgs lielums. E. Smits raksta, ka "rietumnieciskā koncepcija noteic, ka indivīdam jābūt piederīgam pie kādas konkrētas nācijas, taču cilvēks pats var izvēlēties, pie kuras nācijas viņš pieder". (20. lpp.)
  
  Globalizācijas apstākļos šis princips nav nekas neparasts, kultūru daudzveidība un savstarpējā apmaiņa kā pilnveidošanās tikpat labi var būt uzskatāma par vienu no progresa avotiem. Taču jāņem vērā, ka globālās kultūras visaptverošais raksturs nereti atmodina pašsaglabāšanās instinktus, aktualizējot nacionālisma tendences.
  
  Vardarbības ierobežošanas iespējas, vien gudri spriedelējot, ir minimālas, arī kultūras pašsaglabāšanās instinkti nav attaisnojums neadekvātai rīcībai. Vēl pirms pāris nedēļām, braucot trolejbusā, nācās kļūt par liecinieku sociāli politiskai diskusijai par krievu un latviešu attiecībām. Priecē, ka gan konduktore, gan pensionāri, gan daži jaunieši, kas iesaistījās diskusijās, nonāca pie vienota secinājuma – valdība pie visa vainīga. Nebūs rasu atšķirības, būs dažādas kultūras, un pat tad, ja izzudīs kultūru atšķirības, vienmēr atradīsies kāds, ko vainot.
• 0 rakstakas uz sirds?