15. Marts 2005

• pasaka par ņiviģimku
• 15.3.05 18:04
• reiz dzīvoja ņiviģimka....
  Viņš tā pat kā citi bērni , priecājas, raudzāja, smējās...Tā pat, kā citiem bērniem, arī viņam gribējās, lai ar viņu draudzējas, viņu mīl, par viņu priecājas, pasniedz roku. bet viņš bija ņiviģimka, tb neredzamais...
  kad viņš ko sacīja, neviens nedzrdēja, kad viņš stiepa roku, tā atsitās pret stiklaino burbuli, kurš bija neredzamā cilvēka neredzamā robeža.
  kad viņs sacīja ko labu, tas izšķīda piesātinātajā gaisā, kad viņš kliedza, ārdījās, dusmojās, citi bērni skatījās viņam cauri...
  Taads, luuk, staastinjsh par ņiviģimku, tb neredzamo cilveeku.
• galvā skan: Alanisa....viegli un skumji
  Garastāvoklis:: manis nav
• 1 rakstakas uz sirds?