- Mani sauc Jako. Es esmu no Līgatnes.
- 17.11.06 21:10
-
iz Līgatnes pilsētas avīzes (2006 gada novembra numurs):
KOMUNISMS STOBRA GALĀ NEĪSTENOJAS.
K. Janke
Padomu režīmam grimstot, dogmu, ateisma un smago noziegumu zaņķī, pēc darba komuniska trieciencelnēs iegriežoties pārtikas veikalos, to arvien tukšākie plaukti un garākās rindas pirmie vēstīja par šaušalīgā komunisma arvien caurāko sili.
Reiz, vēlāk iegriežoties pārtikas veikalā, lūdzu klaipiņi maizes.
"Maizes nav!" nomākta abildēja pārdevēja.
Satrūkos! - "Lūdzu pudeli piena."
"Piena nav!"
Apjuku. Atguvies interesējos par kefīru.
"Kefīra nav!"
Izteicis pārsteigumu pagriezos promiešanai. Šķiet, to bija izdzirdējusi arī pārdevēja, tāpēc jautāja:
"Kur jūs dzīvojat?"
Atbildēju: "Latvijā!"
"Kādā Latvijā?" - pārdevēja pārjautāja.
Abildēju režīmam neglaimojot - "Padomiešu Latvijā."
"Redziet nu" - turpināja pārdevēja - "Ja dzīvojat padomiešu Latvijā, ko tad jūs man veikalā vēl pēc pieciem prasāt šādas lietas? Vai lakstīgalu mēlītes nevēlējāties?"
Tā kā viņas vārdos neapšaubāmi staroja Atmoda, vairāk neko nebildis, izsalcis, ātri atsāju telpu ar maldinošu uzrakstu virs durvīm - Pārtikas veikals.
Aizgājis līdz savam dzīvoklim, atjēdzos, ka kabatā, kopā ar atslēgām, saujā biju sažmiedzis arī režīma nevērtīgos papīrus. Vienā no tiem kā no greizā spoguļa uz mani raudzījās aplami smīnošais, tukšo veikalu realizētājs - dižais vadonis, kas savas jūtamās vainas apziņā man it kā jautātu: "Nu smalki piemuļķotais vieniesi, vai kopu silē ieraudzījis pārtikas pārpilnību. Turklāt pēc masu asinspirts, ko sava ateisma un sātanisma vājprātā sakūra zinātniskais komunisms?
(Tāpēc vien ir vērts atbraukt mājās, lai palasītu Līgatnes iedzīvotāja, cien Jankes kunga esejas par komunisma pūķi, kas glūn aiz stūra, vai par to, ka netiklās mūsdienu meitenes vairs nenēsā lakatiņus un staigā biksēs) - galvā skan: lai mūūūžam dzīvo Latvija!