perfectly imperfect

30.4.13 01:33
Mazgadīgo pīpmaņu cenšanās nokāst cigareti, musli batoniņu kalns, smieklīgas Valmieras pensionāres, tēja ar cepumiem un smieklīgi muļķīgie smiekli.
15 autobusā redzētas pazīstamas sejas, sāpoša galva, jauni darbinieki, alga, miljons sliekas uz asfalta, domas par līķīšiem zem pazoles.
110 km/h, kur drīkst tikai 70 km/h, gandrīzēja atslēgas nolaušana durvīs, puslīdz normāls ēdiens, gulta.
Tādu redzu savu dienu.
Garastāvoklis:: Čučičučičuči
0 raksta ir doma

divdesmit septiņas stundas
29.4.13 00:46
Biju sev nosolījusies šeit rakstīt katru dienu. Kaut vārdu vai vismaz vienu teikumu, kas man atgādinātu par dienu kopumā, bet kā redzams nekas nav sanācis.
Vai nu laika trūkums, vai arī dienas skrien pārāk ātri un nespēju tām tikt līdzi. Vai arī vienkārši par klabināšanu atceros, tikai tad, kad sirds un prāts pārpildīti un vajag tikt vaļā no visa liekā, to no sevis izrakstot.
Nezinu.

Šodien piebremzējot laiku, sēdēju uz soliņa un skatījos kā aiz māju jumtiem pazūd saule, un ezerā peld gulbji. Vienmēr kad tos redzu, saskaitu vai visi gulbji ir pa pāriem, tā it kā gribētu pārliecināties, ka neviens nav palicis viens, kaut, ja tā būtu, nespētu tam palīdzēt.
Bet kad gulbji bija saskaitīti un saule atstājusi debess jumu, aiz mājām palika gaiša debesu maliņa, un gaismas logos radīja ilūziju, ka spēju mājai redzēt cauri šo gaismu. Mazliet tāda nereāla glezna, kur debesīs izrauti gabali un tur palikuši tikai tukši plankumi, kurus sašūt kopā.
Un laikam gan šis skats, gan dziesmas, kas piedziedāja klusās domas, uzdzina man skumjas. Bet ne grūtsirdīgas, bet tādas, kas iederējās uz visa fona. Dažreiz prieks ir pārāk smags, lai to visu laiku nēsātu līdzi.

Ar šo laikam iesāku savu solījumu.
0 raksta ir doma

11.4.13 00:10
bet šai tumsā, būs mums vēl jāmeklē savu atspulgu vienam otrā. [...]
0 raksta ir doma

Piecas reizes pietupties.
8.4.13 00:51
Liktenis par mani smejas. Tieši sejā, un bez jebkādas pieklājības.
Kāpēc tieši tagad visam jāgāžas virsū un jākārdina ar saviem piedāvājumiem.
Kāpēc, kad mētājos nevienam nevajadzīga viss bija kluss un mierīgs.
Kā Sprīdītim meklēt laimi, klejojot pa pasauli. Cik vilinoši, kārdinoši un sapņaini. Mērķis, vēlmes.
Bet varbūt tikai tiek pārbaudīts mans raksturs un ieinteresētības stiprums. Mulsinoši.
Garastāvoklis:: Pufff
0 raksta ir doma

????
3.4.13 23:16
Ja monētai abas puses būtu vienādas, tā vairs nebūtu monēta?
Ja kaut kas ir tāds pats, tas veido vienu veselu vai visam jābūt atšķirīgam? Iņ un jaņ, kreisā un labā roka, smadzeņu puses un tā tālāk, un tā joprojām.
Ja nebūtu jautājumu, kas sākas ar "ja" vai domas, kuras sākas ar "ja nu", vai dzīve tad būtu vieglāka?!
0 raksta ir doma

Gaudojot pret mēnesi
29.3.13 23:51
Tukšas pļāpas un klusa mūzika. Aizvērtas durvis, cigarešu dūmi.
Nagu skrapstēšana pret grīdu, elpa. Spalvu vīkšķis kājgalī kutina pēdas.
Melns pleķis virs galvas. Sirdspuksti pakrūtē.
Datora rūkoņa. Pulkstenis sit laika takti. Aiz loga suns un sirēnas vienā balsī cenšas kādu sasaukt.
Pasaule ir tik skaļa un pilna brīžos, kad centies klusēt.
Nakts ir dzīva. Pulsē.
Mūzika: Hurts - Sandman
0 raksta ir doma

Galapunkta sākums.
25.3.13 00:43
Sēžu autobusu galapunktā uz soliņa. It kā nekas pārsteidzošs, ja vien pulkstenis pēc mirkļa neiesistu pirmo nakts stundu un apkārt nevaldītu tukšums, kas saritinājies klusuma ēnā.
Gaidu, kad neredzamais transports, aizvedīs mani uz jaunu sākumu. Jo vai tad galapunkti nav domāti tieši tam - tajā pašā vietā, kur beidz - sāc visu no jauna?
Sākt no jauna. Skan labi. Un tas iedvešs dvēselē mieru, jo tam tā ir jābūt.
Mūzika: Astronauti - Tuvāk
Garastāvoklis:: Viegli
0 raksta ir doma

11.3.13 19:21
Я рисую черной краской
Я рисую криво-криво
0 raksta ir doma

A thousand faces
9.3.13 00:32
Dažiem apņemšanās sākas līdz ar jauno gadu – nomest svaru, sakārtot dzīvi, mainīt domas.
Bet man – līdz ar saules parādīšanos. Pavasaris, dzīvība, jauna elpa.

• domājot par to, ko agrāk esmu palaidusi garām, uznāk vēlme to atgūt. spēlēt klavieres. atkal. gribu.
• izbaudīt mūziku ne tikai to klausoties un iedziļinoties tekstos, bet arī ritmā, melodijā, alkās. dejot. iemācīties kustēties līdzi tam visam.
• gribas kaut ko traku un neaizmirstamu. neapdomīgu.
• nepalaist garām dzīvi un to ko tā sniedz.
• sataisīt riteni un apbraukt apkārt visai Rīgai. iesākumā.
• fiziska piepūle. sports, aktivitātes, kas nodarbina ne tikai prātu, bet arī katru muskulīti.
• grāmatas, grāmatas, grāmatas. daudz grāmatu.
• nesēdēt un nedomāt. darīt.
• piepildīt kādu senu un apslēptu sapni, nerūpējoties par to, kāds būs iznākums vai citu domas.
• iemācīties kaut ko jaunu, nepazīstamu.
• atcerēties par aizmirstajiem, piesliet slinko pakaļu un apbraukāt visus, kuri bijuši.
• kultūras pasākumi.
• ...
0 raksta ir doma

Svešinieks manī.
8.3.13 01:45
Pēkšņi pārņem nelabums. Tā it kā es grieztos, bet pasaule stāvētu uz vietas. Iekāpt svešā dvēselē nav nemaz tik viegli, tad jūties kā pārkāpējs kam nav ne tiesību, ne tiesas pavēstes, ne tik vienkāršas lietas kā atslēgas.
Reibst galva un tad saproti, ka nederi, neiederies un nekad nebūsi tas puzles gabaliņš, kurš saliks bildi. Vienīgi ar šķērēm izgriežot kontūru, bet tas būtu tas pats, kas griezt miesu vai tajā skrāpēt ar stiklu. Nepareizi. Nederīgi.
Es neklausu arī sevi.
Mūzika: Slipknot - Vermilion Pt. 2
0 raksta ir doma

Nakts bez atbildēm un tukšas pļāpas.
13.2.13 01:27
Kad uznāk vēlme kaut ko uzrakstīt, kas neliksies kā tādas samazgas miskastē, prāts paliek tukšs un tur vairs nav palicis nekas no iepriekšējām domām. Kur paliek tie teikumi, vārdi un sajūtas? Tā sajūta ka nu tūlīt, tūlīt radīšu savu šedevru, par kuru pat nevajadzētu kaunēties? Kur?
Varbūt, ja vienā rokā nebūtu telefons un ar otru roku necenstos saprast cilvēka rīcību, un neglābt viņa dvēseles drumslas, viss izdotos daudz labāk. Dažreiz jābrīnās, kur gan palikusi mana vēlme nekontaktēties ar cilvēkiem, kur gan palicis mājas jumts un klusums vis riņķī.
Ja to sauc par pieaugšanu, izkāršu paziņojumu, lai kas tāds man netuvojas ne tuvumā. Kāda jēga? Tāpat muļķības darīšu, nespēlēšu pēc noteikumiem un cilvēki nedomās, ka esmu pats labākais cilvēks pasaulē. Karma par mani aizmirsusi, jau sen nolemjot to, ka nav jēgas kaut ko mainīt.
Bet tik un tā no rakstīšanas mākas un varēšanas ne smakas. Varbūt mūza paslēpās cigarešu dūmos un palika uz balkona aukstumā. Varbūt tā pameta mani, jo nav taču jēgas palikt pie kāda kas neko nedara. Vai arī pametot rakstīšanu, sākšu iemācīties visu izteikt vārdos. Kaut gan šaubos, ar to problēmas ir lielākajai daļai cilvēku. Uzrakstot, nesēdi aci pret aci un nesarksti vai nebāli. Tad slēpies aiz vārdiem un teikumiem, aiz koliem un iekavām. Aiz visa ko dzīvē nekad nevarēsi pielikt sev priekšā. Bet kā rakstīts „Pūka pieklājības grāmatā” – „Uzrakstītās vēstules, vienmēr pēc tam pārrunā ar cilvēku – aci pret aci.” Haha, ja vien tā varētu. Ja vien varētu. And that tonight I'll call ya, after my blood is drowning in alcohol.
Tā nu tas notiek, palīglīdzekļi vajadzīgi visam. Pat manai sasodītajai rakstīšanai, par kuru domājot, novirzos no tēmas un runāju aplinkus. Uz riņķi. Tāpat kā dziesma kas ausī san un uz riņķi vien iet.
Garastāvoklis:: full
0 raksta ir doma

Tagad, šajā mirklī.
3.2.13 16:20
Drēbes: Apsveicami, ka spēju apģērbties. Bikses, zečītes un kaut kas liels un silts.
Mati: Apkaunojums visai manai būtībai.
Ēdiens: Ja mistiskā kārtā nesāpētu visas maliņas, aizrāpotu līdz ledusskapim.
Dzēriens: Ūdens.
Domas: Ātrums 200km/h, jēga – nekāda.
Sajūtas: Nekad nesaki nekad. Pat ne sev, jo tā notiks atkal un atkal.
Runājos ar: Kastrolīti. Sūdzu bēdas.
Dzirdu: Dope.
Mīlu: Sevi. Ja to nedarītu neatliktu neviens, kas mani mīlētu.
Gribu: Ēst, pīpēt, gulēt. To visu kopā un uz zelta paplātes. ^^
Dusmojos: Uz savu galvu, jo tajā ne mirklis nav klusuma. Tikai mazliet. Mazliet klusumu.
Gaidu: Pastardienu. Tā nekad nepienāk.
Citāts: No matter, no matter what you believe. Sing with all you got. Sing along with me.
Rakstu: Sms.
Mūzika: Dope - Sing
Garastāvoklis:: guilty
0 raksta ir doma

Apmaldījies tulkojumā...
23.1.13 22:18
... jeb savā prātā, domās, segas murskulī. Ko es tur meklēju? Sirdsapziņu, vai to kas man jauc galvu. Pavasaris svilpo tur. O.o Siltākos mēnešos tas būtu saprotams, bet ne jau tad, kad ārā sasalst pat izteikts vārds un nokrīt pie kājām, kuras ieautas trijās zeķēs un pūkainispalvainos apavos. Sarežģīti, sarežģīti, sarežģīti... Varētu apmest kūleni, piecas reizes pietupties, bet tāpat no tā jēga nebūtu un atbilde maldītos visur, tikai ne tur kur vajadzētu... pie manis.
Garastāvoklis:: blah
0 raksta ir doma

Jaunākus pukstus