29. Aprīlis 2013

• divdesmit septiņas stundas
• 29.4.13 00:46
• Biju sev nosolījusies šeit rakstīt katru dienu. Kaut vārdu vai vismaz vienu teikumu, kas man atgādinātu par dienu kopumā, bet kā redzams nekas nav sanācis.
  Vai nu laika trūkums, vai arī dienas skrien pārāk ātri un nespēju tām tikt līdzi. Vai arī vienkārši par klabināšanu atceros, tikai tad, kad sirds un prāts pārpildīti un vajag tikt vaļā no visa liekā, to no sevis izrakstot.
  Nezinu.
  
  Šodien piebremzējot laiku, sēdēju uz soliņa un skatījos kā aiz māju jumtiem pazūd saule, un ezerā peld gulbji. Vienmēr kad tos redzu, saskaitu vai visi gulbji ir pa pāriem, tā it kā gribētu pārliecināties, ka neviens nav palicis viens, kaut, ja tā būtu, nespētu tam palīdzēt.
  Bet kad gulbji bija saskaitīti un saule atstājusi debess jumu, aiz mājām palika gaiša debesu maliņa, un gaismas logos radīja ilūziju, ka spēju mājai redzēt cauri šo gaismu. Mazliet tāda nereāla glezna, kur debesīs izrauti gabali un tur palikuši tikai tukši plankumi, kurus sašūt kopā.
  Un laikam gan šis skats, gan dziesmas, kas piedziedāja klusās domas, uzdzina man skumjas. Bet ne grūtsirdīgas, bet tādas, kas iederējās uz visa fona. Dažreiz prieks ir pārāk smags, lai to visu laiku nēsātu līdzi.
  
  Ar šo laikam iesāku savu solījumu.
  
• 0 rakstair doma