13. Februāris 2013

• Nakts bez atbildēm un tukšas pļāpas.
• 13.2.13 01:27
• Kad uznāk vēlme kaut ko uzrakstīt, kas neliksies kā tādas samazgas miskastē, prāts paliek tukšs un tur vairs nav palicis nekas no iepriekšējām domām. Kur paliek tie teikumi, vārdi un sajūtas? Tā sajūta ka nu tūlīt, tūlīt radīšu savu šedevru, par kuru pat nevajadzētu kaunēties? Kur?
  Varbūt, ja vienā rokā nebūtu telefons un ar otru roku necenstos saprast cilvēka rīcību, un neglābt viņa dvēseles drumslas, viss izdotos daudz labāk. Dažreiz jābrīnās, kur gan palikusi mana vēlme nekontaktēties ar cilvēkiem, kur gan palicis mājas jumts un klusums vis riņķī.
  Ja to sauc par pieaugšanu, izkāršu paziņojumu, lai kas tāds man netuvojas ne tuvumā. Kāda jēga? Tāpat muļķības darīšu, nespēlēšu pēc noteikumiem un cilvēki nedomās, ka esmu pats labākais cilvēks pasaulē. Karma par mani aizmirsusi, jau sen nolemjot to, ka nav jēgas kaut ko mainīt.
  Bet tik un tā no rakstīšanas mākas un varēšanas ne smakas. Varbūt mūza paslēpās cigarešu dūmos un palika uz balkona aukstumā. Varbūt tā pameta mani, jo nav taču jēgas palikt pie kāda kas neko nedara. Vai arī pametot rakstīšanu, sākšu iemācīties visu izteikt vārdos. Kaut gan šaubos, ar to problēmas ir lielākajai daļai cilvēku. Uzrakstot, nesēdi aci pret aci un nesarksti vai nebāli. Tad slēpies aiz vārdiem un teikumiem, aiz koliem un iekavām. Aiz visa ko dzīvē nekad nevarēsi pielikt sev priekšā. Bet kā rakstīts „Pūka pieklājības grāmatā” – „Uzrakstītās vēstules, vienmēr pēc tam pārrunā ar cilvēku – aci pret aci.” Haha, ja vien tā varētu. Ja vien varētu. And that tonight I'll call ya, after my blood is drowning in alcohol.
  Tā nu tas notiek, palīglīdzekļi vajadzīgi visam. Pat manai sasodītajai rakstīšanai, par kuru domājot, novirzos no tēmas un runāju aplinkus. Uz riņķi. Tāpat kā dziesma kas ausī san un uz riņķi vien iet.
  
• Garastāvoklis:: full
• 0 rakstair doma