darbam fonā šorīt - prezidenta vēlēšanas un Roxy Music. fun times indeed :]

Zeltaini Brūnais

P.s. Varbūt kāds mūziciņās zinošāks cilvēks, zina, kā sauc to brīnišķīgo taustiņinstrumentu?

varbūt tā ir pavasara depresija, kas iestājusies tuvāko cilvēku, kuriem arī ir depresijas, iespaidā.
pilnīgā nomāktībā fonā skan mierīgas, smeldzīgas dziesmas. galvā un sirsniņā arvien precīzāk, perfektāk un lielākā izšķirtspējā formulējas tas, kā pirmās aprises tika jaustas jau kādu laiciņu atpakaļ. un jo skaidrāk tas tiek ieraudzīts, jo nepikseļaināka bilde, jo smeldzīgāk kļūst ap dūšu. bet nu tās aprises zīmējas tik skaidrām, tievām līnijām, ka tās ignorēt būtu pilnīgi un totāli neiespējami.
nē, nē, nekādu dusmu, ja nu vienīgi uz sevi, uz savām tik sasodīti grūti maināmajām īpašībām un ieradumiem būt. gribētos ar viņu būt citādi, bet katrs mēģinājums beidzas ar krahu - emocionālu, stulbu un neizbēgamu krahu. varbūt tā ir zīme, ka šis tomēr nav tas. ka tomēr ir jābūt savādāk. bet tik ļoti negribas laist vaļā. tik ļoti bail, ka mani palaidīs vaļā.
tomēr, šķiet, nu būtu skaidrs, ka šis viss sevi kaut kādā veidā ir izsmēlis. nemākulībā pazudusi kaisle, atvēršanās un ticība. traumu un pagātnes rēgi villojas ar lodēm, kas ik pa brīdim bailīgi nospindz gar ausīm un amoka skrējienā saka, ko varētu darīt. bet par to var tikai sapņot.... jo es esmu gļēvs cilvēciņš... jo man ir tik sasodīti bail..

bet nav dusmu, nav naida, ir kaut kas tāds - pelēcīgi melanholiskas priekšnojautas, ka šis viss ir beidzies. un šoreiz, šķiet, patiešām. trīs reizes tomēr nav tik laimīgas [ilglaicīgi]..

Rainis ciešot Šveicē un pāri kalniem lūkojoties uz Franciju.
es arī gribētu ciest Šveicē, Lugano ezera apkaimē. un ciest tik ļoti, ka uz Austrumiem pat neskatīties, neskatīties uz dzimto, mīļo tēvu zemīti. skatīties uz Rietumiem, uz Franciju, lai nesāp vismaz tik ļoti. iedomājos, ka pat katrs jaunas dienas rīts Rainim sāpēja un grauza sirsniņā, jo saule tak Austrumos lec.
ak, skarbās ciešanas Šveicē.

delfi.lv virsraksts: "Pa Rīgu brauc satrakojies katafalks ar norautu degvielas sūkņa pistoli"
izdarīja manu rītu

darbā jau trešo reizi uz riņķi (uz tādu virtuālo riņķi, nu, no jūķūba) skan Sparks - Kimono My House
brīnišķīgs albums. priecājos par nejaušo šī rīta AtkalAtklājumu. spēcīgs, aizraujošs, negarlaicīgs. pirmkārt jau muzikālā ziņā, otrkārt - teksti ir vispār whuuh!! burvīgs, tāds anglisks, humors. ļoti nobrīnījos, kad uzzināju, ka abi grupas front-meni (Ron Mael & Russel Mael) tomēr ir no US of A, nevis no Lielās Britānijas. tomēr beigās izrādījās, ka šis burvīgums ir tapis ne bez angļu piedalīšanās - pārējie mūziķi no Anglijas.
nu jā, tl;dr: dikti jauki, brīnišķīgi un burvīgi. Sparks. klausieties visi Sparks.

tās skriešanu lietas tagad visiem tik aktuālas. veselīgi dzīvojam. neēdam gaļu. esam vegāni vai labākajā gadījumā veģetārieši. vai vispār - dzīvēži, zaļēži vai kā nu viņus tur sauc. hm. es labāk uzpīpēju, iedzeru alu, uzēdu kādu šašlika gabalu - tādu labi sulīgu, labi ceptu, smaržīgu, ar marinētiem sīpoliņiem. pēc tam iedzeru un ieēdu vēl. pēc tam nepārdzīvoju par to, ka man neder XS izmēra apģērbi. no rītiem pirms darba neceļos sešos un neskrienu n-tos km, lai pēc tam par to stāstītu darba kolēģiem. neceļos, jo mans miegs man ir dārgāks. vakaros arī neskrienu - jo slinkums.
ai, tā savstarpējā komunikācija visiem ar visiem ir kļuvusi tik jocīga - nav vērts satikties, ja visu var lasīt feisbukos.
starp citu, kādam vēl draugiem.lv ir aktuāla vietne?