19:55
Vēl arī kaut kad minēju par lielāka apjoma literāra darba sarakstīšanu. Nezinu, kā tas vispār būtu iespējams. Pārāk daudz uzturos 19./20. gadsimta vidē, lasot gonkūriski-flobēriski-prustiski-manniskus teikumus, lai varētu justies labi tagad valdošajā "jaunajā vienkāršībā", kas man turklāt nepatīk un liekas naiva. Piemēram, bankā nejauši gandrīz pateicu "vekselis", jo aizmirsu, kā tagad saka. Nesaprotu, kā un kāpēc trīsdesmitgadīgi cilvēki var rakstīt/raksta kā pusaudži, kuriem pilnā sparā pubertātes likstas. Jaunie recenzenti arī klāsta, ka viņi no recenzējamā laikaposma gandrīz neko nav lasījuši, kas liekas absurdi. "Nu tad neraksti, netērē zīmes, ļauj citiem dabūt honorāru," gribas pikti pateikt. Arī literatūras profesorei teicu, ka nevajadzētu apgalvot: cilvēki vairs nav spējīgi uztvert garus tekstus, jo valda interneta laikmets. Tad jau tā var līdz laika galam tagad apelēt. Viņa laikam apvainojās, bet man smagums novēlās no sirds un citiem orgāniem.
