man nepatīk, ja mani salīdzina ar manu mammu. jo bail būt līdzīgai. kaut tikai vizuāli.

iespējams mēness pie vainas šovakar. tomēr valoda raisās.
un ir vārdi, kurus žēl izniekot rakstot sms vai piezvanot. gribās pateikt acīs skatoties. tikai kad tāda iespēja ir, pietrūkst tās drosmes.
nju...visāda figņa migņa...

jūtos šodien iztukšota.
un atkal iemīlējusies.
tās ir nesaistītas parādībās. katrai ir savi cēloņi. ja tādi ir.

mēs ar kaķi esam ģimene. tapēc šodien ģimenes apstākļu dēļ palikšu mājās.
kaķim galu galā vientuļi visu dienu vienam pašam.

lūk tā ir vienmēr. pasaku skaļi un pati sapinos pateiktajā tā, ka bail iedomāties par sekām.

lietus raud manā vietā.

nepatīk gaidīšanaun atvadas.
varbūt jāiedzer vēl kafija?

ciemos atnākusi hostērija un panika. pasēdēsim, padzersim kafiju un uzpīpēsim. un kopīgi ignorēsim darāmo darbu sarakstu.

nevēlos piesegties. par karstu ir, daudz par karstu. gribētu būt viena mājās. tad būtu cigarete, kafija un negulēta vai vismaz pusgulēta nakts. vienai.
tas atkal kļūst par īpašvārdu...

maldos trijās priedēs. zudusi struktūra, jēga. viss. tā nav labi. nepieciešams ceļš. nevis strupceļš.

iespējams jau par daudz esmu sevi ārdījusi. no vīlēm un šuvēm. sen neesmu iznīcinājusi. iespējams nekad. iespējams tā ir/bija kļūda. tagad jūtos tāda pa gabaliem savākusies.
pielaist uguni pakulām...?

kapēc ir tik grūti pateikt to vienu vārdu?! pat trīs nevajag.

kapēc nedēļas sākumā ir tik sasodīti vientuļi. un ne jau tikai šodien. tā ir katras pirmdienas sajūta. otrdien ir mazliet vieglāk. trešdien, jau tas ir gandrīz aizmirsies. un tad jau ir klāt nedēļas nogale. bet pirmdienas ir visšausminošākās. bet vismaz visas dienas nav vienādas (polijas sindroms). taču nupat arī šajā rituālā jau sāk iestāties rutīna.

un vispār, tas ka varbūt esmu pietiekami spēcīga, lai daudzus mēslus pārdzīvotu un nesalūztu, nenozīmē, ka to vajag visu laiku pārbaudīt.
lūdzu.
paldies.

es kaut ko nemāku...

palēpties Tevī. atrast tur pasaules mieru. kosmosa laimi. un aizvērtām acīm saskatīt brīnumu.

nu un, nu un, nu un!
kad pienāks..vai varbūt nepienāks. es izdomāšu mājas, patiesību un melus. prieku un sāpes. bet neraudāšu. lielas meitenes neraud.

ārpus zonas...melna kafija un rudens aizķēries skropstās...vēlētos būt šobrīd nenopietna...īsti neizdodas...šodien viļos cilvēkos. tuvos. cenšos tā nedarīt. daudz daudzpunktes. bet nav vēl punktu. tas labi. vēl nav laiks....

nelīdzēja definīcijas konkretizēšana. vienalga ir šaubas. vienalga nespēju izdarīt, izteikt daudz ko no tā ko vēlētos. šis vārds.... "nenopietns...manā uztverē tas ir kā joks, kā absurds, un nespēju izprast citādāk... un tracina, ka šādas šaubas izzūd mirkļos, kad tās vajadzētu izteikt, kad ir iespēja to izdarīt un kad esmu saņēmusi pirms tam visu savu drosmi, lai to izdarītu. tajos mirkļos, es atkal ļaujos ilūzijai, ka viss ir skaisti, ka viss būs kārtībā...un ka tā "otra"...ka viņa nav tik mīļa un tuva kā es...
lai gan...ja uztveram to kā spēli, šiem noteikumiem piekritu, un par tiem tiku brīdināta jau pašā sākumā...tikai...ai! ja/kā varētu tos izmainīt...

un kā mēs visi mākam skaisti melot, mānīties un izlikties...tikai tad kad vairs nav kur sprukt, kļūstot mazi, neglīti un kropli, mēs runājam taisnību. to kuru, patiesībā gribās noklusēt

vājprāta un ārprāta lēkmes. savas vēlmes ir iespējams noslēpt. bet vai vari paslēpt kaislību pats no sevis?