Ontoloģizējošas demostāzes hipotriangulācija perfisētā androtomijas transbāzē.

Tā kā Jūsu uzticamais kalps ziedoja savu muzikālo dzirdi, nemaz nerunājot par dzirdi vispār, un aizgāja uz emo-ņuņņu „Placebo” koncertu (neplānoti pie tam), tad mans svēts pienākums ir padalīties savos iespaidos, jo es vēlos iegūt vispārēju atzinību un naudu dzirdes operācijai (par to, kur sūtīt ziedojumus vienosimies vēlāk).
Disclaimer: vienīgā dziesma, kuras nosaukumu es atceros ir „Every me and Every you” un tāpēc, visos piemēros, kuros tiks runāts par „Placebo” muzikālo ģēniju, tiks nosaukta tikai un vienīgi šī kompozīcija, pat, ja domāta būs cita.
Jau ieejot Arēnā „Rīga” mani pārņēma baisi melna noskaņa, nē, ne jau tāpēc, ka visapkārt tiktu grieztas vēnas un raudāts, bet tādēļ, ka es dziļi sirdī esmu emo un atrašanās starp saviem sirdsbrāļiem un sirdsmāsām ir tiešām emocionāla pieredze. Ieejot zālē, kurā acīmredzot viņi uzstājās, mani pārņēma eiforija, jau pirmās „Every me and Every you” notis mi un fa mani pārņēma savā varā, es vēl nekad nebiju dzirdējis tik tīru, perfektu, skaņas salikumu, kas principā pretendē būt par muzikālo ekvivalentu Platona ideju pasaulei, to hell with it, es pat uzdrīkstēšos teikt, ka tas ir kaut kas neizsakāmi augstāks par Platona idejām. Atguvies pēc pirmā ekstāzes viļņa es nolēmu doties pūlī un, gluži kā zāles stiebriņš dīgstot laužas cauri zemei, mērķtiecīgi kustējos uz skatuves pusi. Lieki teikt, ka aktīvi lēkājot un darbojoties ar elkoņiem var panākt daudz ko. Atstādams aiz sevis raudošu pūli ar sabradātām kājām, netīši izsistām acīm un lauztām ribām, kuru vaimanas tāpat pārkliedza B. Molko (jā, es esmu ievācis informāciju un zinu kā viņus sauc) vaimanājošā balss, intensīvi kliedzot „Every me and Every you”, es beidzot atjēdzos pie metāla nožogojuma, domu, ka varētu doties tālāk noslāpēja 4 vīri bez kakla, tāpēc man nācās palikt un izklaidēties turpat pie nožogojuma. Zinājāt, ka mi, fa un rets sol ir vienīgās notis, kas nepieciešamas, lai veiksmīgi spēlētu alternatīvo roku? Es arī nē, bet „Placebo” mani pārliecināja par pretējo, kas vien pierāda viņu muzikalitātes ģēniju. Ap 6 dziesmu es biju ierauts vispārējā banšiju vaimanāšanas, spiegšanas, kliegšanas un asiņošanas virpulī, tādēļ jutu, ka pie visa bezgaisa un moku atmosfēras kāds ir piemetis savas ne visai vajadzīgās 2 kapeikas, jo šis bija sācis pirst ritmā un, es pat teikšu, vienā toņkārtā, ar vispārējiem publikas mīluļiem „Placebo” kamēr viņi spēlēja jau par kulta hitu kļuvušo „Every me and Every you”. Drīz pēc 7. dziesmas, „Placebo” savus skatītājus aplaimoja ar 20 minūtes garu interlūdi, kuru es tālāk centīšos atdarināt. Neaizmirstiet, ka viņi virtuozi tiek galā ar 2 notīm mi un fa ik palaikam piemetot klāt arī kādu sol, tātad, interlūde skanēja šādi: TADATADATADATADATADAtitititi TADATADATADATADATADAtitititi utt., utjp (Ta, šajā gadījumā, ir mi, Da – fa un ti – sol).
Tie viltnieki publiku uzkurināja līdz vājprātam, lai neteiktu vairāk. Pāris laimīgie pat izjuta spēku, ko radīja bezkaklainā indivīda metāla dūre sejā. Pēc interlūdes publika orgazmēja, šķiet, ka ne tikai mentāli, jo „Placebo” atgriezās, lai turpinātu ar savu nākošo supergabalu „Every me and Every you”.
Pēc 9(?) dziesmas, manas ausis sāka asiņot, tādēļ nolēmu iziet ieelpot gaisu un nopirkt minerālūdeni. Kad atpūtinājis savas kājas un veldzējis slāpes atgriezos atpakaļ zālē, skats, kas pavērās no tribīnes bija šokējošs, nē, grīda nebija noklāta ar līķiem, asinīm un žiletēm, tiesa gan, tas nebūtu bijis netuvu tik šokējoši, kā tas ko es ieraudzīju īstenībā. Koncerts bija beidzies, un visi devās mājās. Nolādējis sevi par to, ka nedzirdēju pēdējās dziesmas, kas visdrīzāk bija „Every me and Every you”, vēl jo projām vispārējas eiforijas satverts, devos ārā no Arēnas „Rīga”, lai mērotu savu garo ceļu kāpās, tpfu, uz mājām.
Jauki, ka vismaz uz vienu vakaru es spēju izlauzties no tām šausmām, kas ir šī pasaule, un saprast, ka tagad varu mirt laimīgs, jo šķiet, ka „Placebo” spēju darboties ar notīm mi un fa ik palaikam piemetot kādu sol, ir kaut kas ārpus šīs pasaules.