5pamostos un domāju. miegs nekur nav atrodams, tik trokšņi aiz loga pastiprinātā skaļumā un domas. domāju, tad vēl domāju. ja sanāk apstādināt, tad aizmiegu.

tikko sirds sāka pārritmā sisties, kad iedomājos, ka tomēr izlidojums bijis 6os kā agrāk paredzēts. būtu parīze nr2.

f bija milzu griesti, nu, stāvu 9 augstumā. gar augšu gāja balkons un no tā meitenes baltos tērpos rādīja numurus, dejoja, un baisi tuvu malai izgāja uz tāda kā tiltiņa, kas plivinājās virs tukšuma. tad viena neprātīgi bezbēdīgi lika kāju tukšumā.. bet zem tās izrādījās organiskā stikla caurspīdīga platforma, un viņa tad nu atradās centrā virs bezdibeņa. tūlī, tūlī, un kritīs... tad parādījās vēl viena, melnā, un sarkanām lūpām. viņa taisnā ceļā cilpoja uz pašu epicentru, un tad leca lejup. pirms tam vēl pasmaidīja, mūsu acis sastapās. tas izskatījās pēc demonstratīvas pašnāvības. tad gan ieraudzīju, ka viņu lejā sagaida savāda ierīce, tādas kā šūpoles, bet bez pamatnes. tā bija sāniski iestiprināta un sāka atdalīties no stiprin;ajuma virsmas, virzoties lejup, lai iestiprinātos skavās un izveidotu piezemēšanās vietu. tad ieraudzīju, ka tādas ierīces ir lidojuma ceļā vairākas, meitene caur tām traucoties samazināja ātrumu, un veidojās palēlinātā filma. katra virsma viegli ieslidinājās skavās, meitenes kājas pret to atdūrās, tad plastikāts izliecās, un viņa izslīdēja cauri, lai kritsu tālāk. bet pēdējās ierīces mehānisms bija bojāts, virsma nekādi nefiksējās, meitenes seja izmainījās, bet saglabāja uzspētu artistismu un vieglu smaidu. ātrumam palielinoties, meitenes kājas līdz ar virsmu triecās pret grīdu. vairākas reizes nošķobījusies, viņa cēlās