ieskatijos attēlā, ko deva spoguls, un nosolījos vairs netriekt ārā visu sevi darbos, kas nav dzīvībai svarīgi un tieši neskar nopietnu pašlabumu. savādāk var pārvērsties par tādu pat trīsdesmitgadnieku kādi apkārt pārsvarā sastopami- neatsvaidzināmi.

biju redakcijā, nu, citas telpas, bet tā bija redakcija. Tur L & I. Abas nes kaut kādu bazaru par kārtējo ceļojumu, un vienlaicīgi I no mazas metāliskas bundžiņas smērē uz rokām kaut kādu dzeltenīgu biezu spīdģu masu. Lavadas ar medu. Viņa tik ņem un ņem no tā mazā tovera, bet rokas jau redzēt nevar, jo ir visas medū. Gribu arī mazliet, bet tai brīdī viņa saņem manas plaukstas savās rokās un sāk masēt. I sēž un atzinīgi novērtē I centienus masēt kā profesionālei. Un gaida savu kārtu. Domāju, laikam izplata produktu, un sāku masēt L plaukstas, lai viņa daudz neuzbāztos ar savu piedāvājumu.