jau sēžu ar brillēm pie datora
bērni pa bērnudārza pagalmu skrien satuntulēti un atgādina pingvīnus

reti, bet satriecoši pārņem sajūta kaut kur dziļi vēdera lejasdaļā, kaut kur ap astes kaulu, vasaras sajūta, traucos atvērtā tramvajā, varbūt 11.ajā, kas vasarā kursē, bet maršruts cits, kaut kur pa Maskavas alejām, esmu brīvs un pavisam nieciīgi ģērbies, un zinu, ka tūlīt sāksies dzestrs vasaras lieliņš, man salīs zīmējumi, kas nevīžīgi sabāzti azotē, un interjer i dizain žurnāls, es ceļoju laikā, man nav māju, nav draugu, ir tikai kārtējā aizraušanās, kas rada nepārejošu smaidu sejā. man nav handy, bet ja ir, tad tas tur vecais labais nokia,kas lidojis pret asfaltu, pa Purvciema Stirnu ielu metis Vardiites, kad uznāca ārdītājs kārtējo strīdu laikā. mans smaids mani padara viegli nepieskaitāmu, tas apsilda apkārtējos kā seģene, un sāk līņāt lietus
nākamajā brīdī jau mīļakajā Rīgas parkā, klaiņoju gar ķieģeļos tērptajām nodaļām