Soviet Switzerland

деревенская братва

Ēriks Stendzenieks, sabiedrības Par pozitīvu domu idejas autors


NEMĪNUSS



Eksperti, organizācijas, žurnālisti, redaktori, komentētāji! Visi tie, kas sevi uzskata par demokrātijas sargsuņiem!

Ir pienācis laiks mums izrunāties. Man nebūs iespējas katru dienu jūs uzrunāt. Tāpēc šī būs viena, un piedodiet, ja sāpīga.

"Mēs esam stipri, mēs esam vareni", pirms dažiem gadiem Dziesmu svētkos skandēja Valsts prezidente. Toreiz es smējos. Tagad man smiekli vairs nenāk.

Šobrīd mēs esam situācijā, kad katrs labs vārds ir likumpārkāpums. Kad viss negatīvais ir "objektīva informācija", bet viss pozitīvais — "nelietīga reklāma". Beidzot mēs esam tikuši līdz kulminācijai: sliktais ir labs un labais — slikts.

Problēma ir tur, ka, sekojot tikai sliktajam, izaug valstisku nihilistu, izdzisušu pesimistu paaudze. Sabiedrība, kas uzskata: nodokļus maksāt nav vērts un vislabāk — ar pirmo reisu braukt uz Īriju. Es tam nepiekrītu. Igauniju ir pametuši 17 000 cilvēku. Latviju — 70 000. Vai Igaunijā ir četrrreiz augstāka darba samaksa? Nē. Viņiem ir četrreiz lielāks lepnums par savu valsti.

Tādēļ es paziņoju, ka gribu radīt organizāciju par pozitīvu domāšanu. Kā atbildi uz negatīvo. Kā nepiekrišanas aktu pozīcijai, ka Latvijas valstī viss ir slikti, ka visi politiķi — nelieši, viss padarītais — noziedzīgs. Mani mamma allaž mācīja: ja tev šķiet, ka viens cilvēks ir slikts, uzmanies no viņa. Ja tev šķiet, ka simts cilvēku ir slikti, ieskaties spogulī.

Iespējams, jums būtu taisnība, ja vien Latvija, kam brīvība nebūt nav nākusi caur pilsoņu karu, neatrastos nelaimīgāko valstu saraksta pirmajā vietā. Jums būtu taisnība, ja vien uz katra stūra ļaudis neskandētu "Es mīlu šo zemi, bet ienīstu valsti". Jums būtu taisnība, ja vien pašnāvnieku skaits Latvijā pusotru reizi nepārsniegtu uz ceļiem bojā gājušo skaitu. Tagad jums nav.

Mēs vakar ilgi runājām ar Dienas žurnālisti. Par idejām un dzīvi. Pozitīvo un to citu. Par to, ka ne viss pasaulē mērāms naudā. Par to, ka ir lietas, kas jādara tādēļ, ka jādara. Es šorīt atvēru laikrakstu Diena un uzzināju par sevi daudz jauna. Pilnīgi pretēju tam, par ko runājām. Es uzzināju, ka dibinu organizāciju ar mērķi pārkāpt likumu. Es uzzināju, ka Satiksmes ministrija man visžēlīgi "ļāvusi nopelnīt" ar Ceļu satiksmes drošības direkcijas kampaņām. Es uzzināju, ka esmu gatavs cildināt Helēnu Demakovu tikai tādēļ, ka Zoom! par Ls 6000 Kultūras ministrijai reiz palīdzēja izveidot portālu www.kultūra.lv.

Vai pasūtījums ir iemesls cildināt pasūtītāju? Tādā gadījumā es nedrīkstētu rakstīt šo vēstuli. No laikraksta Diena mana firma divu gadu laikā ir saņēmusi 30 000 latu. Par ko? Par to, ka es taisīju jums reklāmu. Kādu? Pozitīvu. Tie bijāt jūs, kas nācāt pie manis ar lūgumu: "Stendzeniek, pasaki kaut ko labu. Kaut ko iedvesmojošu, skaistu, tādu, kas vairo sabiedrības pašapziņu, lepnumu par savu valsti. Netaisi negatīvo." Vai jūs joprojām varat parakstīties zem šiem vārdiem?

Godātie Sargsuņi! Jūs šobrīd nezināt neko par organizāciju, kuras, starp citu, juridiski vēl nemaz nav. Jūs nezināt ne mērķus, ne darbības plānu, pat ne nosaukumu. Neko. Un mani uztrauc, ka jums jau ir gatavs spriedums par visu, ko mēs darīsim vai nedarīsim. Jums jāzina — šī ideja nekad nebūtu dzimusi, ja Jūsu sniegtajā informācijā par Latvijas valsti un politiķiem būtu kaut kripatiņā labā.

Pēc paziņojuma par organizācijas dibināšanu vienas dienas laikā manā datorā ir apmēram 100 e–pastu atbalstam. Sākot ar jauniešiem un beidzot ar pensionāriem. Man bija gods runāt Latvijas radio raidījumā Kā labāk dzīvot. Tā laikā uz studiju piezvanīja vīrs un teica: "Mani sauc Jānis. Man ir 53 gadi, jau divus gadus es dzīvoju tumsā. Un tomēr pasaulē ir daudz gaismas. Lai jums izdodas!" Lūk, šo vārdu dēļ ir vērts sisties un tikt sistam, un tajos ir daudz vairāk spēka nekā visgarākajā Aivara Ozoliņa komentārā. Un šie vārdi uzliek atbildību. Ja vien Jūs zināt, ko tas nozīmē.

Ar ko mēs sāksim? Mēs sāksim ar konkursu par garāko labo lietu sarakstu Latvijā. Uzvarētājs būs cilvēks, kurš Latvijā spēs saskatīt visvairāk labā. Vakar kāds nāca klajā ar ideju par pozitīvās domas balvu. Reizi mēnesī tā ceļos pie cilvēka, kurš saglabājis prieku un optimismu visgrūtākajā situācijā. Sākot ar augustu, līdz septembrim, desmit Latvijas pilsētās viesosies busiņš — PlussBuss. Vai no tā kā no bruņumašīnas tiks teiktas politiskas runas? Nē. Jauniešiem no 16 līdz 22 gadiem mācīs zīmēt, fotografēt, spēlēt mūziku un domāt pozitīvi. Mēs sāksim ar reklāmām par pozitīvo domu, par situācijām, kurās ļaudis paši var izvēlēties — priecāties vai skumt.

Vai kādā brīdī mēs runāsim arī par politiķiem? Jā. Kad vien man būs izdevība, es izteikšos pozitīvi par tiem politiķiem, kas, manuprāt, atstājuši aiz sevis daudz laba. Vaira Vīķe-Freiberga, Ainārs Baštiks, Helēna Demakova, Ivars Godmanis, Ainārs Šlesers. Varbūt Sandra Kalniete. Man vairāk nav. Jums ir? Dodiet šurp.

Droši vien arī viņu darbā var atrast kļūdas, bet par tām būs simtkārt runājuši citi. Es nerunāšu par tiem, kas nav kļūdījušies, jo viņi pārsvarā nav arī strādājuši.

Neuztraucieties. Es netaisos Latviju pārvērst sīrupā. Man nav nedz tādu ambīciju, nedz resursu. Bet es lūdzu — neaizliedziet manu pilsonisko pārliecību. Jo jūs man neļausiet runāt, jo es runāšu. Turklāt — netērējot ne santīma. Kā šobrīd.

Tie ir iemesli, kādēļ es gribu runāt par pozitīvo.

"Kas ir ar jums?" es šorīt, atverot laikrakstu, jautāju Guntai Slogai — žurnālistei, ar kuru mēs vakar tik ilgi un sirsnīgi runājām. Par atbildi atnāca īsziņa: "Ar mani ir tikai un vienīgi laikraksts Diena."

Ir ko padomāt.

Kad vēlēja ASV prezidentu, bija ļaudis (kā Arnolds Švarcenegers), kas atbalstīja Džordžu Bušu. Bija Villijs Nelsons un Šons Penns, kas pauda atbalstu Džonam Kerijam. Brīvu cilvēku brīvas izpausmes. Redziet. Man šķiet — sargsuņi ir vajadzīgi. Bet es neesmu drošs, ka vēlos dzīvot tikai starp bulterjeriem.

Publicēts: laikrakts "Diena"
Publicēšanas datums: Otrdiena, 2006. gada 18. jūlijs.
Rubrika: (2. lpp.)



Pielikumā komentāri: http://www.diena.lv/lasitkomentarus.php?id=DN281784