Soviet Switzerland

Kas ir vieglāk? Darīt labu vai darīt ļaunu?

No diviem ļaunumiem parasti izvēlas mazāko. Bet reālajā dzīve tas nebūt nav tā. Mazāko ļaunumu no diviem mēs izvēlamies tad, ja no tā ļaunuma cietīsim mēs paši. Ja izvēle starp diviem ļaunumiem ir jāizdara priekš cita cilvēka, tad, daudz nedomādami, izvēlamies lielāko.

Lūk, piemērs. Ir bērns. Bērnam ir problēmas. Ir tikai divas iespējas. Vai nu pārvērst bērnu par cietsirdīgu bandītu vai arī par jūtīgu “memmesdēliņu”. Un visi bez izņēmuma izvēlas pirmo variantu, t.i., pārvērst par cietsirdīgu bandītu.

Kādēļ mazais cilvēks tiek pārvērst par bandītu? Tādēļ, ka daudzi, ļoti daudzi “gudrie” prāti uzskata, ka būt jūtīgam “memmesdēliņam” ir slikti. Sliktāk par bandītu. Tādēļ, ka simts gadus vecas pedagoģijas un psiholoģijas teorijas norāda: pieradināt bērnu, pielaist sev pārāk tuvu, kā arī audzināt par mīļu, maigu un jūtīgu būtni ir neētiski, nepareizi un slikti. Psihologi un pedagogi šo teoriju atbalsta, pat medicīnas personāls slimnīcā to nenoraida. Kas tad atliek? Atliek bērnu audzināt par cietsirdīgu bandītu, kurš neliksies ne zinis par citiem, jo arī citi neliekas ne zinis par viņu.

Protams, par bandītu audzināt ir vienkāršāk, jo vienkāršāk ir ignorēt bērna raudas, viņa vēlmi pēc maiguma un sapratnes.

Vienīgais iemesls, ar ko cilvēki pamato savu rīcību, ir šai līdzīgas frāzes: “Bet kurš bērnu nēsās uz rokām pēc tam? Bet kurš viņu pēc tam glāstīs? Bet kurš pēc tam tik labi ar viņu apiesies? Dzīve nav viegla, mums ir bērns tai jāsagatavo. Dzīvē neies viegli. Ir jāiemācās pašam būt patstāvīgam.” Otrais lielākais iemesls, kādēļ citiem neļauj sirsnīgi izturēties pret savu bērnu, ir paranoiskas bailes no seksuālas izmantošanas.

Atbilde uz pirmo jautājumu ir samērā vienkārša: “Citi cilvēki ap viņu.” Māsiņas, auklītes, audzinātāji, aprūpētāji, vecāki, skolotāji. Bet tie to nedarīs otrā iemesla dēļ. Sanāk savdabīgs noslēgts aplis. Mēs nedrīkstam pret bērnu labi izturēties, jo nebūs, kas pēc tam pret viņu labi izturēsies.... Tā ir cilpa, no kuras izrauties var tikai kompleksi, proti, mainot rīcību un attieksmi vienā posmā nebūs līdzēts.

Neatteiksim nevienam bērnam savu mīlestību, jo iespējams tas būs pēdējais glāsts, ko viņš savā mūžā saņems.

Pārrausim cilpu! Atteiksimies no novecojušām teorijām un sabiedrības stereotipiem! Mīlēsim katru bērnu, kā savu bērnu! Nebūsim cietsirdīgi un neaudzināsim mūsu bērnus par bandītiem!

Konkrēta cilvēka - aprūpētāja trūkums neizslēdz iespēju visiem aprūpētājiem par tādiem kļūt. Kāpēc tie bērniem, kuriem visvairāk ir nepieciešama iejūtība, mīlestība, uzmanība, to saņem vismazāk? Atbilde ir vienkārša, bet satriecoša. Ja maz prasa, tad mēs maz iedosim, ja prasa daudz, tad mēs aiz sava skopuma nedosim nemaz. Šāda attieksme ir nepareiza. Vienkāršs piemērs. Tuksnesī atrodas divi cilvēki. Pirmais ir ļoti, ļoti izslāpis, bet otrais ir nedaudz izslāpis. Otrajam mēs katru dienu dodam nedaudz ūdens, jo mums pašiem ir maz, bet pirmajam nedodam vispār, jo viņš aiz lielām slāpēm izdzers visu ūdeni. Ja mēs abiem cilvēkiem dotu ūdeni vienādi, tad arī pirmā cilvēka slāpes mazinātos.

Nevajag būt skopiem ar to, kas mums ir neierobežots, pat bezgalīgi daudz. Mēs neprotam novērtēt, cik daudz mēs otram varam palīdzēt. Sapratnes un iejūtības sabiedrībā ir pārāk maz.

Roberts Miķelsons,
11. klase