Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Ā, nu vispār vēl es pa šo marasma nedēļu pamanījos apmeklēt "Danse Macabre" atklāšanu - tur nav, ko daudz bilst, aizejiet. Nāves maskas lielākoties ir savāktas no citu muzeju kolekcijām, kā arī privātkolekcijām. Ļoti plaši ir pārstāvēta dažādu latvju tautas dižgaru, piemēram, Raiņa, Aspazijas, Kārļa Zāles, Kārļa Skalbes, brāļu Kaudzīšu, paša Paula Stradiņa, Jāzepa Vītola, Eduarda Smiļģa, Gustava Zemgala, Annas Brigaderes un daudzu citu nāves maskas. Tāpat ir izstādīta arī Pirmā Pasaules kara krituša karavīra nāves maska un nezināmās 16 gadus jaunās meitenes pēcnāves maska, kas 19.gadsimtā atrasta noslīkusi Sēnā Parīzē un kas vēlāk kļuvusi par glābšanas lelles Anniņas prototipu. Tāpat redzama Ciņa pēcnāves maska, kurš bijis sifilisa slimnieks, kas dusmu uzplūdā nogalinājis savu sievu. Savulaik esot atlieta arī Kaupēna seja, kas diemžēl nav saglabājusies. Tradīcija atliet noziedznieku vai garīgi slimo pēcnāves maskas Eiropā 19. un 20.gadsimta sākumā visticamāk skaidrojama kā iespēja pēcāk pētīt šo cilvēku fizionomiju, lai noteiktu, vai un kā kriminālas noslieces vai vājprātība atainojas sejas vaibstos - tā saucamā tainted gene pool teorija praksē. Šī izstādes daļa ir noslīpēta labi.
Nedaudz pretenzijas jeb katrā ziņā pāris jautājumus raisīja 2.izstādes daļa, kurā izstādītas, piemēram, atsevišķas organisma daļas ar pavadošo stāstu - vai tas būtu par orgānu transplantāciju, vai kā jau sen mirušas sievietes vēža šūnas turpina dzīvot arī pēc nāves un "kalpot" zinātnei, vai, piemēram, pēc miruša ķermeņa parauga studentu veidota rokas mulāža utt. Tāpat ir izveidota siena, kur ikviens var uzrakstīt, ko vēlētos pagūt izdarīt pirms nāves, un noliktas četras "balsojamās urnas", kas piedāvā opcijas, ko es izvēlētos darīt ar savu ķermeni pēc nāves. Un ikviens, iemetot vienā no urnām balsojamo "pupu" tiek aicināts izteikt savu viedokli vai vēlmes. Te gan man bija iebildumi pret iespējamām opcijām, proti, kāpēc tikai četras un kāpēc tieši šīs četras: ziedot ķermeni zinātnei, ziedot orgānus transplantācijai, novēlēt ķermeni anatomikumam studentu apmācībai vai gluži vienkārši - tikt apbedītam. Kā ar kremēšanu? Tāpat arī ne līdz galam bija skaidra, kāpēc izstādes otrajā daļā izvēlēti tieši šie objekti, ne citi. Radās iespaids par pakļaušanos telpas izmēram (kas, protams, nav mazsvarīgi). Labs izstādes abu daļu savienojums ir nosacītajā 2.daļā izstādītie mūsdienu mākslinieces Dylan Meconis Danse Macabre zīmējumi, kur dejojošā nāvīte skeletiņa paskatā piezogas ne vairs hercogiem vai zemniekiem, bet hipsteriem, blogeriem un fitnesa entuziastiem. Mērķis - "likt aizdomāties" noteikti ir sasniegts, tomēr "nāves masku", kas arī galvenā izstādes daļa, noteikti ir nostrādāta daudz labāk.

Un kaut kad biju solījusies mis_sarajevo pastāstīt, ko es domāju par R.Vaivara "Divas māsas un draudzene". Nu beidzot ir redzēta. Nešaubīgi principiāla un brutāla izrāde - brutāla tik tikpat ļoti kā pati dzīve. Kopumā 2,5 stundas bez pārtraukuma, protams, jau vien ir izaicinājums ikvienam skatītājam, tādēļ arī izrādes sākumā tiek arī paziņots, ka droši var iet uz tualeti, ja vajag, vai arī vienkārši projām, ja piebesī. Izrāde noteikti ir tāds blieziens-pārsteigums un gan fiziski, gan emocionāli izskatās ļoti smaga visām aktrisēm, kas gan brīnišķīgi tiek ar visu galā. Gana daudz izspelēto situāciju ir kā blieziens ar bomi un gribas tikai piekrītoši māt ar galvu, ka, jā, jā, kaut kas līdzīgs ir pieredzēts. Vīrieši no skatītāju vidus tiek burtiski ekspluatēti visu izrādes laiku (vienu nabagu izmantoja tik bieži, ka arī viņš beigās izpelnījās aplausus kā viens no izrādes dalībniekiem) un pēc katras šādas reizes viņiem tiek ierādīta atpakaļ viņu vieta ne vien zālē, bet dzīvē kā tādā. Kāds mans paziņa (vīr.dz.) bija par izrādi absolūti sajūsmināts. Domāju tikpat veselīgi to uztvēra vēl kāds pulciņš vīru, bet gan jau dažiem arī raustījās plakstiņš. Tiesa, nevajag domāt, ka izrāde sit tikai vīriešus, arī pašas lēdijas ir tālu no tā, ko saprotam ar vārdu "lēdija". Bet kas gan viņām cits atliek? Sak', nebūtu veči tādi kretīni un pidari - alkoholiķi (tas būtu vēl tas mazākais un pieciešamais), klapētāji, visu šķirbu drāzēji, bezgoži un vienkārši memļeki, nebūtu arī sievietēm jākļūst tik ciniskām un izmisušām. Kā Vaivars pirms tam intervijās bija izteicies - dažkārt, lai vīrieši vispār kaut ko sprastu, viņiem vienkārši ir brutāli jāsadod pa muti. Nu tad ar to arī sievietes šajā izrādē nodarbojas - dod pa muti viņiem tā, ka asinis līst (burtiski līst tikpat izteiksmīgi kā "Kill Bill"). Lai arī izrāde lielāko daļu noturēja manu uzmanību 100% (tas ir svarīgi, jo iepriekšējo nakti nebija gulēts) un atsevišķas vietas ir citējams, kaut kas kopumā pietrūka vai varbūt bija par daudz. Par daudz trokšņu, par maz niansētības un toņu. Manai gaumei pārāk tieši ar beisboleni par pieri. Noteikti pilnīgi liekas bija paša Vaivara pierakstītās a ļa "Melanholijas" cienīgās beigas. Tad gan man beidzot gribējās, lai izrāde beidzas.

Smieklīgi, protams, tagad lasīt visādus bravūrīgus uzsaukumus no sērijas Laidiet caur maniem pīšļiem kaut piecus tramvajus, jo mirušajiem taču vienalga, es negribētu, lai manas mirstīgās atliekas traucē progresam... utt. utjpr.

Vāji. Tiešām vāji. Lūdzu, ejiet kremējieties, laidiet pa upi, piekopiet sky burial utt. Tas viss ir superīgi, jo tradīciju diversitāte, bet kāds tam sakars jau ar esošiem kapiem? Pateikšu priekšā - nekāds! Apples & oranges. Esošie kapi ir kultūra, vēsture un tie ir domāti dzīvajiem, ne tik daudz mirušajiem. Bet tas, kā mēs pret tiem attiecamies, par mums kā par cilvēkiem, kā par sabiedrību, pasaka ļoti, ļoti daudz.

Pirms nedēļas, ar biedriem staigājot pa Mazpilsētas kapiem, kuri pierāda, ka Dieviņam itin vienalga, vai tu pareizticīgais vai protestants, jo atdusas tur visi kopā, atskatījāmies visdažādākās glaunākās akmens, metāla un pat marmora apmalītes ne vien ap kapu kopiņām, bet arī ap iegādāto kapiņu teritoriju, kas, jāatzīst, kalpoja arī praktisku apsvērumu dēļ - kapsēta ir būvēta diezgan "kalnainā" vietā - bez apmalītēm būtu kopiņu noslīdējumi un, kas zin, varbūt pat nepieļaujama pīšļu sajaukšanās. Pa tam lāgam ievērojām arī veselus divus daiļgrābšanas konkursus - "Skaistākā skujiņa" un "Grābiens 2016", kurā acīmredzot sacentās visi, kam skujiņa ir pārāk garlaicīga un vairs nesniedz nedz izaicinājuma un labi padarīta darba sajūtu, ne estētisko baudījumu (jeb, kā konservatori to skaidrotu - kam ir vienaldzīgas tradicionālās (kapu) vērtības). Neizpalika, protams, arī sīvēšanās par iespaidīgāko kapakmeni - eņģeļi raudās, modernās mākslas iedvesmoti objekti (mākslai vajag telpu?) un, protams, protams, arī portreti ar vovām, kas tērpti vaifbīteros rasnačkās. Drusku pat sakautrējāmies, ka mēs ņemam un bildējam, bet, būsim godīgi, tas bija tā vērts.

Ko nākamo paaudžu ļauži skatīsies, ja mēs visi izdomāsim (sa)kremēties? Kapi - tā tak ir kultūra, tā ir klātesoša vēsture par cilvēkiem, kuri nav iekļauti vēstures grāmatās. Staigāt pa kapiem ir kā lasīt nesarakstītu vēsturisku grāmatu, kur Saņam, iespējams, viņa bumers bija viss, kas viņam pieder un kas ir viņš pats, un tamdēļ ielaists mūžībā kopā ar to; kur mazā meitenīte Vika kā jau visi bērni sapņoja par pieaugšanu lielai, bet saslima ar tīfu un nomira; kur Mikus apglabāts kopā ar abām savām sievām Dainām, kur ģimenes kapos paredzēto četru kapiņu vietā izmantotas vien trīs, jo Pētera pīšļus tā arī nekad neatrada un nepārveda no svešumiem; kur uz kapakmeņa redzami tikai dzimšanas datumi, bet kādu dienu būs arī miršanas; kur vārdu nav, bet palicis vien sašķobies krusts vai varbūt itin nekas. Mazo cilvēku dzīve un nāve. Mazo cilvēku vēsture.

Man ir sajūta, ka beigās visi nomirst ar vēzi. Arī tie, kuriem salāpa sirdi un asinsvadus, beigās nomirst ar vēzi. No kaut kā jau ir jānomirst. Bet brīžiem nevar saprast, kāpēc Viņa tik nepacietīga un ņem arī jaunus. Vēzis ir tik vardarbīgs pret miesu un garu.


"lūdzu, saglabājiet mieru!
Es tikai bļaustos -
es neesmu vardarbīga.
Es neesmu ļauna.
Es esmu rezultāts."

Tā pati Nāvīte M.Zusaka grāmatā "Grāmatu zagle"

Mana paziņa, kas nu jau pāris gadus strādā vienā no Latvijas veco ļaužu pansionātiem, stāsta, ka kremēt visus aizgājējus viņi ved uz Igauniju. Lētāk.
Tur lētāk piedzimt un lētāk nomirt.
Urnas ar pelniem stāv noliktavā, bet šobrīd ar vēl vienu kolēģi mēģina pierunāt konservatīvākos darbabiedrus veidot aizgājēju aleju - katram savs koks, vieta to ļauj, būtu jauki un smuki, labi planētai. Noliktava nav bezizmēra.

Ietve klāta baltām spalvām. Tās malā, blakus renstelei, jau otro dienu guļ beigts, slapjš un noplūkāts balodis.
Neviens viņu nesavāc.
Brektem patiktu.

Re, Skotijā darbojas apvienība "Good Life, Good Death, Good Grief" ar mērķi veidot Skotiju par vietu, kur cilvēki ir daudz atklātāki par nāvi, miršanu un sērām. Viens no apvienības teorētiskās bāzes pamatlicējiem ir Allan Kellehear.

Jūs zinājāt, ka ir tāds apbedīšanas informatīvais portāls saulriets.lv? Ļoti labs. Noskaidroju visādas labas lietas (varbūt "labs" nav gluži pareiza vārdu izvēle) par to, kas notiek ar bezpiederīgajiem un nezināmajām personām pēc viņu nāves. Šis ir daudz nesāpīgāk par buršanos caur likumdošanu.
Gandrīz tikpat kruts kā nekropole.lv.

Starp citu, viendien aizstaigājot līdz Matīsa kapiem ievilkt gaisu un mieru krūtīs, atradu līdz šim saviem lūramcaurumiem neredzējušu kapvietas dizainu. Nē, tā jums vis nav smiltiņa skujiņā, vulgaris, nogrābta vai celiņu izklāšana ar oļiem (tas tak vispār prasa pūles tikai vienu reizi!).
Glīši noklāta teritorija ar gliemeņu vākiem. ( Lūk, kas tas ir! ) Staigāt tik gar maliņu ļauts. Ziedi arī svaigi, kā redzams. Turklāt konkrētais cilvēks apbedīts jau tālajā 1962.gadā.

Un vispār - nokļūšana līdz Matīsa kapiņiem ir tāda nedroša padarīšana. Galamērķis ir vispatīkamākais un arī drošākais no visa pārgājiena. Saprotiet, šķērsojot jau robežšķirtni Avotu ielu, situācija strauji mainās. Paralēlais universs, goda vārds! Sirrealitāte - saulīte silda plecus un žmiedz acis, bet pretī zombīši labākajā gadījumā divsvītru sintētiskajās ūziņās veic publiskus iepirkumus neesošās apziņas izstiepšanai vai tieši pretēji - sazipošanai. Sajūties tāds maķenīt neiederīgs. Bet ķermenis pats no sevis mobilizējas - acis, ausis modras, kājas gatavas uzņemt zemo startu.

" 'Natural' death is devoid of meaning because the group has no longer any role to play in it. It is banal because it is bound to the policed and commonplace [banalisé] individual subject, to the policed and commonplace nuclear family, and because it is no longer a collective mourning and joy. Each buries his own dead. With the primitives, there is no 'natural' death: every death is social, public and collective, and it is always the effect of an adversarial will that the group must absorb (no biology). This absorption takes place in feasting and rites. Feasting is the exchange of wills (we don't see how feasting would reabsorb a biological event). Evil wills and expiation rites are exchanged over the death's head. Death deceives and symbolically gains esteem; here death gains status, and the group is enriched by a partner.
To us, the dead have just passed away and no longer have anything to exchange. The dead are residual even before dying. At the end of a lifetime of accumulation, the dead are subtracted from the total in an economic operation. They do not become effigies: they serve entirely as alibis for the living and to their obvious superiority over the dead. This is a flat, one-dimensional death, the end of the biological journey, settling a credit: 'giving in one's soul', like a tyre, a container emptied of its contents. What banality!"
/J.Baudrillard "Symbolic exchange and death"/

Man bija apmēram pieci gadi, kad, stāvot vecvecmāmiņas bērēs pie svaigi izraktā kapa ar rociņā cieši sažņaugtiem pasteļtoņu puķuzirnīšiem, skaidri sapratu, ka tas ir viss - ka te un tā mēs beidzamies un ka talāk, post mortem, izņemot trūdēšanu, nav nekā. Turpmākos apmēram piecpadsmit gadus es mēģināju sevi pievērst ticībai, ka kaut kas taču ir arī pēc dzīves. Tomēr tas viss bija vairāk vai mazāk mēģinājums apmānīt sevi pašu par to, ko sapratu un zināju jau toreiz, maza esot.