Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Vakar, mēnesgaismas un suņu sparīgo soļu pavadīti, nākot mājās no stacijas, ieraudzījām beigtu caunu. Šis rīts tad nu iesākās (vispār ar kafiju un dušu) ar veļļošanu pēc caunas, nopakojoties ar miskastes maisiem, cimdiem un spilgti rozā mugursomu.

Bļanna: Tu esi kādreiz vedusi mugursomā beigtu caunu?
Božena: Nē, jāsaka, ka šo es daru pirmo reizi.

Aprakām caunu upes malā (man tā bija pirmā caunas bērēšana) - iebēru trīs saujas smilšu, uzlikām pa virsu visautentiskāko bruģakmeni (tas arī vispār labs stāsts, kāpēc mums ir oriģinālais Rīgas bruģakmens) un kliņģerīšu ziedu. Pabeidzot rakt, noteicu Boženkai, ka pēc kāda laika, kad nosēdīsies, tie akmeņi jānoņem, citādi visi mūsu kaimiņi domās, ka esam norakuši vienu no saviem suņiem.

Svētdienas pavēlā vakarā, ejot pa klusām un šaurām ieliņām uz Budapeštas Keleti staciju, kas ir ārkārtīgi grandioza ēka, man ienāca prātā, ka, ja mani kāds te nogalētu, iemestu renstelē un nozagtu somu ar dokumentiem, cilvēkiem tur, mājās, ilgi nebūtu nojausmas, kur esmu palikusi, kas noticis.
Tādas, lūk, domas.

The Neverending Sorry.

Sēžu Klusā okeāna krastā un lasu "Call me by your name".
Ir labi un arī drusku smeldzīgi. Tā lūk.

Skatījos sižetu par Rolandu Kalniņu un Miku Zvirbuli Kannās un drusku apraudājos.
Visa pasaule satecēja vienuviet. Skaisti.