laiku pa laikam no savām dzīvēm atnāk pie manis draugi, ielaižu viņus manējā un nedzenu, nedzenu laukā... Taču ielaižu ne jau līdz galam, ne jau līdz pēdējam stūrim; ir manī tādas durvis, ar kleķi, kas jāaizmūrē... Ir manī tādas telpas - drēgnas, tumšas un vējainas, draugiem tur pietrūkst elpas, un es viņus pasaudzēju...
Laiku pa laikam atnāk, atnāk no savām dzīvēm, bet es, viņiem labu vēlot, lūpas sakniebju spīvi.
06:39 pm
hmmm...sen neko neesmu rakstiijusi... nju darba vairs nav-aizgaaju...beidzot... taa jau nekaa nav...kursa ekskursija bij interesanta,bet kad aizgaaju uz skolu naakamajaa dienaa mna uzdeva dzaudz diivainu jautaajumu:D...bet ir ok!neesmu vieniigaa:D