laiku pa laikam no savām dzīvēm atnāk pie manis draugi, ielaižu viņus manējā un nedzenu, nedzenu laukā... Taču ielaižu ne jau līdz galam, ne jau līdz pēdējam stūrim; ir manī tādas durvis, ar kleķi, kas jāaizmūrē... Ir manī tādas telpas - drēgnas, tumšas un vējainas, draugiem tur pietrūkst elpas, un es viņus pasaudzēju...
Laiku pa laikam atnāk, atnāk no savām dzīvēm, bet es, viņiem labu vēlot, lūpas sakniebju spīvi.
i-net
11:58 pm
beidzot arii man maajaas ir internets...prieks kur tu rodies...ak,nee man riit atkal uz darbu...es nojuugshos..manas kaajas ir atrofeejushaas..