Šovakar izdevās iemalkot mazliet laba vīna. (Nu labi ne gluži tik laba vīna bet tik vai tā). Bet vispār man tagad domas raisās lēni bet noteiktā līnijā.
Psakiet man lūdzu, kāpēc sāpīgākās no atmiņa, kas tev kā cilvēkam ir vienmēr ir atmodināmas ar vienu, bet šķietami nevainīgu patīkamu atmiņu. Dīvaini, bet nedēļas sākumā tev cilvēkam tiek izplēsta sirds laukā un atvērtas vecas rētas tikai tāpēc, ka tu atcerējies vien stāstu, kas jaunākam esot tev vienmēr ir paticis.
Kas par stāstu varbūt nav nemaz tik svarīgi, bet galvenais fakts tik un tā paliek fakts. Katalists negulētai naktij varbūt pavisasm nevainīga lieta. Nolādēts!
Here I am Will you Send me an Angel!
Atskan balss no tumbiņām, kur tad ir tas enģelis, kas varētu remdēt manas nepatīkamās atmiņas, kas man nu ir uz juundītas te manā atmiņā. es nezinu, bet man jau gribētos to atrast jo man ir apnicis mocīties sevis pārmetumos un nejaukās sirdssāpēs.
Bet par sirdssāpēm 9 gadījumos no 10 tu vari vainot tikai sevi pašu. Tas Atkal ir kaut kas ārkārtīgi nepatīkams un riebīgs tu sāc riebties pats sev un noved sevi uz pašdestrukcijas ceļa.
Kas var cilvēku novest no tā ceļa laikam ir palikšana par nežēēlīgu rupekli un ciniki un drausmīgu aktieri, kas spēj notēlot daudzas emociju gammas, bet ās vienīgās lomas, kas viņam ir svarīgas šis aktieris nevar nospēlēt.
Tas ir neizskaāmi skumji.