| |
[Jan. 4th, 2005|01:46 am] |
Katlakalna mazā baznīciņa ir blakus kapiem, mazliet vairāk mežā. Pie vārtiņiem ir divi lieli akmeņi, uz kuriem es esmu stundām ilgi sēdējusi ar grāmatu, domu vai 'om' prātā, esmu slēpusies durstīgajās mežrozītēs blakus un zālē, kur sadraudzējos ar kārtējo ērci, bet pašā baznīcā nekad neesmu iegājusi. Reiz ar tā laika draudzeni gribējām tur svētīt krustiņus pēc tam, kad bijām muļķīgi parotaļājušās. Neaizgājām, bet es sapratu, ka ir lietas, ar kurām nejoko.
Es mēdzu domās runāt ar cilvēkiem, telpaugiem vai atsevišķiem priekšmetiem, ar dievu allaž saruna vislabāk vedas pie jūras. Bet šodien pēc daudziem gadiem atkal uzliku kristību krustiņu un gribu aiziet uz baznīcu. Ne jau reliģiju meklēt, bet parunāties. |
|
|