"vienmēr kaut vēlu
māsiņ, nebaidies, nāc
vēlu

tu jau zini es pārnākšu vienmēr, kaut vēlu"


tas ir grūtāk, ik dienas, ik stundas. Kaut šķiet vajadzētu būt savādāk.
Jo tā ir sāpe, ko neārstē, ko neiznīda - ar to vienkārši ir jādzīvo.


un tu jau arī zini, es atnākšu un tas nekad nebūs ne par ātru, ne vēlu.