Monday, October 13th, 2008

Mans rudens stāsts.

Daudziem iespējams rudens asociējas ar drēgnu, tumšu un nepievilcīgu laiku.
Nē, bet man tā nav.
Rudens man asociējas ar manu pirmo mīlestību. Pirmo un vienīgo, manu mīlestību.
Tumšās ielas, kas vakaros tika izbraukātas ar riteņiem. Piemīlīgā kafeijnīciņa, kurā sēdētas simtiem stundas, kas lika sirsniņai notrīcēties.
Un jūra. Tās klusie čuksti. Un tumšās, tukšās šūpoles, tās krastā.
Mēs bijām tik tuvu, un tomēr tik tālu viens no otra.
Siltā tēja. Vēji. Vētras. Skolas pasākumi, kur varējām pabūt kopā ilgāk.
Balles. Prieki. Bet bija arī bēdas. Tomēr, kā mēs zinām pēc bēdām nāk prieki.
un atnāca, patiešām atnāca.
Jel. Rudens, tavā paēnā mēs paslēpāmies no savām bailēm un klusi, klusi viens pie otra tuvāk piekļuvām.
Vai var būt labāk?
No rīta atvēru sen aizmirstu kastīti - smaržas, ko lietuju, kad sākām runāties, tikties, draudzēties.
Man sirds notrīsēja. Vienā milisekundē visas emocijas pāršalca pāri.
Nē, es zināju, tikko kā aizvēru aiz sevis mājas durvis - man ir jāuzraksta šīs bezgalīgi pozitīvās emocijas.

Mīlu, zaķi mīlu Tevi un mūsu rudens stāstu.
(Leave a comment)