| Lūdzu. |
[21 Jan 2008|07:53pm] |
Putekļi uz noputējušajām trepēm saules gaismā pārāk labi redzemi.
Man dziļi, dziļi sāp. Tiem esot jāmirdz savādāk. Kā tad? Man nepaspēji pateikt to.
Mācies saprast, lasīt savādāk, kā? Kā.
- Savādāk.
Nē, nē, lūdzu nē. Astoņi kustoņi, ks tos astoņus kustoņus pirks. Nu vairs ne viens.
Īpatnēji, es aizskatījis kā mirgo tā šaurā melnā svītriņa. Diez cik reizes sekundē?
Tai nepietrūkst spēka? Kāsjas nenogurst?
- Ne jau patiesība vien atmiņās.
Tad kur tā ir? Kur, kur? Es kliedzu jau veselu dienu, bet tu klusē un klusē. Klusums.
- Mācies klusēt, mās`.
Es negribu klusēt ar tevi, nē. Pārāk ilgi jau klusējuši esam. Man naktīs bail, tu zini, ka man ir bail no spokiem.
Kāpēc tu tā dari? Tu taču mani pazīsti.
... vai arī vairs ne? Varbūt tu vairs mani neatceries. Varbūt tu pavisam mani nepazīsti un esmu tev vienaldzīga esam?
Kā gan es to varu zināt? Kā gan.
Would you know my name
If I saw you in heaven
Will it be the same
If I saw you in heaven
/eric clapton/
|
|