| Iekšā nekas. Pelni. Dūmi. Skumjas. |
[17 Jan 2008|09:19pm] |
Tas tukšums. Ta kā tukšas burtnīcas restītes un vēl aptītas ar zirnekļtīkliem. Tur sen vairs nav nekā. Un baidos, ka arī nebūs.
Neko ne gribas, ne varu izdarīt. runā runā runā runā. Tur sāp. dziļi, dziļi sāp.
auksti.
šodien slīku dušā, patiesi. Aizrijos ar ūdeni. Centos izklepot plaušas - nesanāca.
Es centos apbrīnot lietu - kā tas māk, līt ar tik nomierinošu skaņu. Dziedāt neizdziedāmas takstis. Plūst un klusēt reizē.
Es centos saprast kāpēc man ir jādzīvo, bet tev ne. Es centos atrast... neatradu. Piedod.
Es noķēru tās divas asaras no vaiga. Un iedomājos cik nenoķertu vēl pasaulē mīt.
Es runāju bez mites un bez precīzi izvēlētiem vārdiem. Es rakstu Tev, jā tieši Tev. Kaut gan zinu, ka nekad to neizlasīsi.
Es tikai varu pacensties. Pacensties domās iztēloties, censties sadzirdēt. ..runāt ar sevi, par to un šo.
Par to pašu neko. Tā vienkārši. Mēnesi ar aukstām rokām noglāstīt. Tas spīd sudraba. Tam nav sirds. Tas ir caurs. Tam sāp.
Tomēr kā neredzema ēna vēture velkas mums visiem pakaļ. Bērnu runāti vārdi un skatieni uz tavu pusi vērsti. Tie liek noprast - mēs runājampar tevi, jā, mēs zinām un mums žēl.
Žēl?! Ar žēl nepietiek.
un nekad nepietiks.
Ejiet jūs visi izvemt savas aknas ceļmalā.
Vai ar asinīm notraipīt bulvāru sienas.
Manas asaras šajā vakarā tā jau lijušas par daudz.
Nav gribas man klausīties jūsu naidu.
Ejiet izkliegt savas rīkles čukču ciemā,
Ejiet nomazgāt sirdis.
ejiet.
es tā jau sen esmu viena.
Esjiet, ejiet.
Es te pat, kā vienmēr
Kā tukša un neredzama siena.
Ejiet.
Ejiet.
Skrien!
|
|