| Peldoša mūzika sāpju pilnā fonā. |
[16 Jan 2008|07:48pm] |
...and the tears come streaming down your face
When you lose something you can't replace
When you love someone but it goes to waste
Could it be worst?
/Coldplay - Fix you/
Skatiens lēns un vērsts rozā krāsā pabalējušajās tapetēs.
viņas skatiens šodien bija caurlasāms, neizprotams un skumjš.
Ierēmēta atmiņa. Mīļš prieks. Paldies.
Aukstāk nekā vienmēr. Salst. Roakas ledū. Varbūt beidzot mana kārta? Kā nekā pēc devītās klases vienmēr, ko pamanās sameklēt.
Vēders, kāja, sirds, kunģis, āda... mēs palēnam visi izmirstam. Visi.
Sen, sen nebija bijusi tā jaukā sajūta - atgriezties bērnībā, kur tu esi mazs un neaizsargājams. Mīļojams.
Viegli piemuļķojams un sasmīdināms. Jauks. Tu esi tu pats.
Bet tas nebija pilnīgi un nekad nebūs. Jo vienmēr trūks. Vienmēr. Kā ar nazi sirdī. Dunci. Caurums, neaizlāpāms caurums.
Tev, mans draugs, nē mums, tās smiltis pulkstenī nebija iedalītas tā kā vajadzēja.
Es pat biju aizmirsusi tavu jauko smaidu. Tik pozitīvs, tik paties. Tik... īsts.
Un tavu komonikablitāti ar visiem, visiem. Tavu apbrīnojamo gudrību. Patieso jaukumu, kas nekad nepazuda. Un mīļumu katrā acs skatienā. Pieklājību. Spēku. Sirsnību. Iztrību, līdz pēdējam.
To jauko huoru, kas nekad neapsīka, nekad. Izpalīdzību. Nepārtraukto runāšanu, bakstīšanu un kaitināšanu.
Tādu es tevi atceos. Uz mūžu atcerēšos. Es nebaidos šī vārda - mūžību.
Paldies, ka ļāvi man būt ar tevi šos gadus.
Daudz laimes, novēloti,bet tomēr.
Es tikko iedomājos kā mēs svinētu...
Tas būtu kaut kas.
man tevis ļoti, ļoti pietrūkst.
Kaklā kamols.
Es rakstu vēstuli neizlasāmajam.
Es rakstu vēstuli Tev,
Labākākajam brālim Pasaulē.
...un nu jau salvete rokās.
|
|