Kitty McOutrage

Thu, 01 Oct 2026 08:08:21 GMT

no šī īsti nav nekādas jēgas, tik vien, ka smieklīgi

patīk kā pēdējā grafikā ir redzams, ka republikāņu vidū abi dzimumi diezgan vienlīdzīgi vaino viens otru, savukārt demokrātu vīrieši ir vai nu lielākoties uzņēmušies vainu vai arī varbūt vienk uzskata, ka viss nav tik vienkārši, bet demokrātu sievietes - viņām, šķiet, šajā sakarā viss ir skaidrs un, jo jaunākas, jo vairāk skaidrs.

tas, ka jauni republikāņu vīrieši vairāk vaino sievietes, šķiet likumsakarīgi, bet interesanti ir tas, ka republikāņu pusmūžu sasniegušās sievietes sāk vairāk vainot vīriešus, bet tad vēlāk atmet ar roku.

Wed, 30 Sep 2026 15:57:58 GMT

iedvesmojoties no kochkas vakardienas komentāra, uzrakstīšu, ko redzu pa logu.

ja logs ir kā dzīva glezna, tad to ietver rāmis - sākšu ar to. rāmis no augšējā labā stūra dzen pāri skatam līkločos mazas vijīgas čūskas no kuru tievajām mugurām laukā spraucas lapas - tā ir vaska puķe, kas aug it kā tai būtu pēdējā diena uz šīs pasaules un ir izvijusies un savijusies, kur vien iespējams. no otra augšējā stūra lejup vērpjas devils ivy (man veiksmīgi izdevās to pavairot no otrās, kas dzīvo viesistabā), viņa mēģina savas vijīgās rokas savienot ar vaska puķi, bet man tas ir mazliet jākontrolē, ja nevēlos, lai skats tiktu aizsegts pilnībā. blakus devils ivy savas mazās, smalkās sirdsveida lapiņas lejup dzen string of hearts, kas nenogurusi stiepjas lejup kā vislēnākais un smalkākais stīgu ūdenskritums. tad no apakšas āra skata rāmi ietver divi zirnekļaugi - tiem ir smags liktenis un viņi izskatās kā dzīves papluinīti klaidoņi, kas ieradušies atvilkt elpu ļoti bīstamā vietā - viņi diemžēl ļoti garšo kaķim, kuram patīk tos grauzt, īpaši naktīs, skaļi čāpstinot.

patlaban aiz loga ir saulaina pēcpusdiena un viss izskatās rimts un nesteidzīgs. koka zarus iepretim logam pa brīdim saudzīgi papurina vējš, lapas jau ir krāsu spektrā no zaļām līdz pilnībā oranžīgi sarkanām. tad ir ietve pa kuru ik pa laikam kāds aiziet, tikko aizgāja viens ar brūniem matiem, mugursomu un earbuds ausīs, diezgan nesteidzīgā solī. T kreklā, ir silts. tālāk ir iela pa kuru šobrīd teju nepātraukti abos virzienos brauc mašīnas un pēc tam atkal ietve, kas patlaban ir tukša. tad zema ķieģeļu sēta aiz kuras ir apmēram divus metrus, ja ne vairāk, augsts dzīvžogs, kuru, šķiet, gadalaiki neskar, tas vienmēr zaļo. aiz tā, savukārt, atrodas liela kapsēta. pa plašu zaļu klajumu ir izkaisīti kapakmeņi, kas saulē met mazas, slīpas ēnas. visa apkaime otrpus dzīvžogam dveš mieru, lai vai kādi arī būtu laikapstākļi, bet saulē tas izceļas jo īpaši. tad kapsētai otrā pusē, kur beidzas tās robežas, ir liels, ērmīgs, puskails koks, kas kā sargs ir izstiepis uz visām pusēm savas mezglaini kailās un greizās rokas, lai neviens neiedomātos traucēt šo mierpilno klajumu.

vakarnakt pamanīju, ka virtuvē uz plīts palicis katliņš ar rīsiem un, liekot to ledusskapī, nometu vāku un vāks, šķiet, bija visu savu vāka mūžu to vien gaidījis, kad beidzot varēs triekties pret grīdu nakts klusumā un ripot kā sadedzis un dīrāt no sevis visu, kas vien ir nodīrājams. tajā mirklī es nodomāju, ka šis gan, iespējams, varētu uzcelt augšā visu kapsētu.

Tue, 29 Sep 2026 22:25:41 GMT

man nav nekādu izcilu ideju septītajam dienas ierakstam, bet šī horeogrāfija ir amazing

https://www.youtube.com/watch?v=x6_mbnsh6VU&t=270s

Tue, 29 Sep 2026 20:57:18 GMT

šis ir 6. ieraksts šodien, lai pārsniegtu savu dienas ierakstu rekordu man vajag tikai šo + vēl vienu

te uzrakstīšu kko vēl garlaicīgāku par ielas novērojumiem - savu pagājušās nakts sapni (i know, #notallhumans, ir, kam patīk lasīt, ko citi redz uz ielas un citu sapņus, esmu starp tiem)

ar vienu paziņu, kurš man ne visai patīk, kkur gāju un es mazliet aizdomājos par to - kādā sakarā - jo labprātāk nekur ar viņu neietu, bet mēs tumsā nonācām pie drāšu žoga aiz kura bija lielizmēra koijoti un hiēnas, kas rūca un viņiem spīdēja acis. kādu brīdi tos aplūkojām un tad devāmies tālāk, līdz nonācām pie aizsaluša dīķa. to pētot atklājās, ka ledū ir iesalis tāds kā ģitāras atveids un paziņa prasīja vai varu nosaukt tās make & model un es nosaucu vienu no tiem pareizi.

tad tikai atceros, ka atrados uz kāpnēm, kuras no abām pusēm ietvēra klāti galdi ar viesiem, kāds ļoti smalks pasākums šaurā trepju tunelī, kurš bija aizņēmis visu, atstājot tikai šauru taciņu pa vidu. man šķita, ka ejot lejā pa šo taciņu starp galdiem un cilvēkiem, kas pie tiem apsēdušies, es tikšu prom, bet taciņas galu bija aizšķērsojis vēl viens noformēts galds ar svinētājiem, kas pie tā piesēdušies, uz viņu apģērba bija visādas lentes un ordeņi - un es sapratu, ka vienīgais ceļš ir atpakaļ un kāda sieviete man māja ar galvu like - nu beidzot tev pieleca. un es devos atpakaļ līdz nonācu pie citas izejas, kas mani aizveda uz nelielu metālapstrādes workshop, kurā atradās viens īgns aziāts. viņš man parādīja kā tikt laukā no šī labirinta, bet pie reizes arī pateica, ka man vajadzētu aiziet pie ārsta. viņa minētais iemesls ārsta apmeklējumam bija ārkārtīgi nejauks, bet neatceros kāds.

Tue, 29 Sep 2026 19:44:48 GMT

pamanīju, ka BBC raksts par manikīru, kuru nesen te ieliku, vairs neeksistē. manuprāt, nevajadzēja dzēst, just own it. and if u think u made a mistake - say it. mēs visi, BBC ieskaitot, izplatām vibrācijas un, ja BBC uztaisa rakstu, kura pirmajā pusē tiek implicēts, ka caurspīdīgi nagi liecina par balto pārākuma ideoloģijas standartiem, bet otrajā saka, ka 'it's actually not that deep' un kāpēc mēs vispār šo rakstījām.. well, i guess there was a reason after all. to write it. and then to delete it.

Tue, 29 Sep 2026 17:42:06 GMT

nesen lasīju mangu, kur ļoti bieži tiek lietots "is that so..?" nezinu vai tulkojuma vaina vai arī autors tiešām bieži raksta "is that so..?" bet vispār tā ir diezgan universāla frāze, kuru var lietot ļoti daudz kur. arī pie daudziem cibas ierakstiem, starp citu. līdzīgi kā 'not bad'.

vakar noskatījos Cowboy Bebop 5. sēriju un beidzot man ir skaidrs kādēļ tik daudzi joprojām atceras šo 1998. gadā radīto mākslas darbu. space western sci fi nevienā citā metrikā nav man iecienīts žanrs, bet šis kaut kā pavilka, ka tiku pat līdz pat 5. sērijai un tad šī aina.. i was speechless [is that so..?]

https://www.youtube.com/watch?v=ksfx8hhY8ds

šodien visu dienu galvā skan tā mūzika

Tue, 29 Sep 2026 11:35:00 GMT

parasti cenšos nerakstīt par to, ko redzēju uz ielas, bet ne šodien: tas bija vīrietis tā ap 60, apvēlies un viņam mugurā bija Vinnija Pūka vanzijs. vienā rokā viņš nesa plastmasas piena pudeli. tas bija ļoti labi, bet man bija jādomā par to, cik vēl labāk būtu bijis, ja otrā rokam viņam būtu medus burka.

Tue, 29 Sep 2026 11:02:14 GMT

tā kā mana frendliste smagi agonizē, es to kompensēšu, meģinot šodien sasniegt maksimālo ierakstu skaitu kāds jebkad ir bijis manā cibā.

Tue, 29 Sep 2026 08:42:12 GMT

izcila eseja par AI, apziņu un smadzenēm kā kompi

https://www.noemamag.com/the-mythology-of-conscious-ai/

tālāk daži fragmneti

Viens no inteliģentas uzvedības aspektiem, kas ir izrādījies īpaši efektīvs, liekot cilvēkiem ticēt, ka mākslīgais intelekts varētu būt apzinīgs, ir valoda. Tas, visticamāk, ir tādēļ, kā valoda ir cilvēka izcilības un unikalitātes stūrakmens. Lielie valodas modeļi (LLM), piemēram, OpenAI izstrādātais ChatGPT vai Anthropic veidotais Claude, ir bijuši galvenais fokuss lielākajai daļai sajūsmas par mākslīgo apziņu. Cik man zināms, neviens nav apgalvojis, ka DeepMind radītais AlphaFold būtu apzinīgs, lai gan strukturāli tas ir diezgan līdzīgs lielajiem valodas modeļiem. Visas šīs sistēmas darbojas uz silīcija bāzes un ietver mākslīgos neironu tīklus, kā arī citus sarežģītus algoritmu jauninājumus, piemēram, transformerus. AlphaFold, kas vārdu vietā prognozē olbaltumvielu struktūru, vienkārši neaizskar mūsu psiholoģiskās stīgas tajā pašā veidā.

Liela nozīme ir arī valodai, ko mēs paši lietojam. Padomājiet par to, cik ierasti ir kļuvis teikt, ka lielie valodas modeļi (LLM) „halucinē”, kad tie izplata klajus melus. Halucinācijas cilvēkiem galvenokārt ir apzināta pieredze, kas zaudējusi saikni ar realitāti (varētu teikt, nekontrolēta uztvere). Mēs halucinējam, kad dzirdam balsis, kuru nav, vai redzam mirušu radinieku stāvam gultas galvgalī. Sakot, ka mākslīgā intelekta sistēmas „halucinē”, mēs tām netieši piedēvējam spēju gūt pieredzi. Ja mums noteikti ir jāizmanto cilvēciska analoģija, būtu daudz pareizāk teikt, ka tās „konfabulē”. Cilvēkiem konfabulācija izpaužas kā lietu izdomāšana, pašam to neapzinoties. Runa pirmkārt ir par darbību, nevis par pieredzējumu.

[..]

Vēl viena reālu smadzeņu dziļās, daudzlīmeņu integrācijas sekas — īpašība, ko filozofi dažkārt dēvē par „ģeneratīvo nostiprināšanos” (generative entrenchment) —, ir tāda, ka nevar pieņemt, ka ir iespējams aizstāt vienu bioloģisko neironu ar silīcija ekvivalentu, pilnībā saglabājot tā funkciju un ievades-izvades uzvedību.

Piemēram, neirozinātnieki Čaitanja Čintaluri (Chaitanya Chintaluri) un Tims Fogels (Tim Vogels) atklāja, ka daži neironi raida aktivitātes impulsus acīmredzot tādēļ, lai attīrītos no vielmaiņas radītajiem atkritumproduktiem. Lai radītu perfektu silīcija aizstājēju šādiem neironiem, būtu nepieciešams izgudrot arī pilnīgi jaunu, uz silīcija bāzes veidotu vielmaiņu, kam silīcijs vienkārši nav piemērots. Vienīgais veids, kā nemanāmi aizstāt bioloģisko neironu, ir ar citu bioloģisko neironu — un ideālā gadījumā ar to pašu neironu.

Tas atklāj trūkumus populārajā „neironu aizstāšanas” domas eksperimentā, ko visbiežāk saista ar Čalmersu (Chalmers). Šis eksperiments aicina mūs iztēloties pakāpenisku smadzeņu daļu aizstāšanu ar silīcija ekvivalentiem, kas darbojas tieši tāpat kā to bioloģiskie analogi. Šķietamais secinājums ir tāds, ka tādām īpašībām kā kognīcija un apziņa ir jābūt neatkarīgām no substrāta (vai vismaz pielāgojamām silīcija substrātam). Šis domas eksperiments ir kļuvis par ievērojamu tēzi diskusijās par mākslīgo apziņu, un parasti tas tiek piesaukts, lai pamatotu tās iespējamību. Hintons nesen uz to atsaucās tieši šādā veidā kādā intervijā, kurā viņš apgalvoja, ka apzinīgs MI jau ir starp mums. Taču šis arguments izgāžas jau pie pirmā šķēršļa, ņemot vērā nespēju aizstāt jebkuru smadzeņu daļu ar perfektu silīcija ekvivalentu.

Ir vērts pieminēt vēl kādas sekas, ko rada dziļi un daudzlīmeņos integrētas smadzenes. Digitālie datori un smadzenes fundamentāli atšķiras tajā, kā tie attiecas pret laiku. Tjūringa pasaulē nozīme ir tikai secībai: no A uz B, no 0 uz 1. Starp jebkuru stāvokļu pāreju varētu pagāt mikrosekunde vai miljons gadu, un tas joprojām būtu tas pats algoritms, tas pats aprēķins.

Turpretī smadzenēm un bioloģiskajām sistēmām kopumā laiks ir fizisks, nepārtraukts un neizbēgams. Dzīvām sistēmām ir nepārtraukti jāpretojas sabrukumam un nekārtībai, kas sagaida uz trajektorijas pretim entropiskajai vienveidībai, ko nosaka neaizskaramais otrais termodinamikas likums. Tas nozīmē, ka neirobioloģiskā aktivitāte ir nostiprināta nepārtrauktā laikā tādos veidos, kādos algoritmi pēc sava dizaina nav. (Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc digitālā skaitļošana ir tik energoietilpīga. Skaitļošana eksistē ārpus laika, bet datori nē. Lai nodrošinātu, ka vieninieki paliek par vieniniekiem un nulles par nullēm, ir nepieciešams daudz enerģijas, jo pat silīcijs nespēj izbēgt no entropijas skavām.)

(ok, te vairāk nelikšu, ejiet izlasiet, tur ir vēl tik daudz un tik spot on, i'm in awe)

Mon, 28 Sep 2026 05:52:32 GMT

šonakt bija miega paralīze, sen nebija bijusi. šķiet, ka pat šajā dzīvesvietā vēl nebija bijusi, taču nekā briesmīga šoreiz. sapņoju, ka stāvu gultas galā ar skatu pret spoguli un man matos ir divas lielas sprādzes ar koka pamatni, kas apvīta ar bēšīgu, mīkstu samtam līdzīgu audumu. un tad es pa vienai tās ielieku atpakaļ, kamēr paralēli ķemmēju matus. istaba ir tumša ar kādu niecīgu gaismas avotu kaut kur tālumā un pēkšņi mani pārņem bailes, kļūst ļoti nepatīkami, it kā mani kāds vērotu dziļi no tumsas un es domāju, kur lai bēg un griežos uz gultas pusi un bēgu zem segas, atklājot, ka nevaru pakustēties. un tad nez kāpēc es sāku skaitīt kko, ko Leslijs Nīlsens teica vienā no savām komēdijām, kur viņš sveicina indiāni, sakot: hey how r u, hey how r u... lol (atradu https://www.youtube.com/watch?v=08Uoq18W0qc) un to turpināju skaitīt un cīnījos attaisīt acis no visa spēka, līdz man beidzot tas izdevās. taču šis bija diezgan maigi, citas reizes bija daudz pretīgākas.

Sun, 27 Sep 2026 17:11:57 GMT

[tagad par katru zīmējumu, kas man iepatīkas, ir mazliet paranoja vai tik tas nav AI, šis neesot]

Sat, 26 Sep 2026 16:10:08 GMT

- you, who watched him safely from a far, always pretending to be his friend.. you only come to his aid at times like this. you never had the resolve to fall alongside him.

- if i also fell, how would i pull him back up?

Sat, 26 Sep 2026 14:18:31 GMT

dienas raksts no BBC

https://www.bbc.co.uk/news/articles/cpd7zw43wexo

Nail art's historical and creative roots are linked back to black, Latino, and Asian communities and the suggestion that bare nails are now a sign of high status could stigmatise bold manicures, they say.

"That trend really promotes blankness and this kind of sameness and erasure of culture and identity that is so important to black and brown communities," beauty journalist Kristina Rodulfo tells the BBC.

"They are often called elegant or tasteful, and these are often usually euphemisms that perpetuate white supremacist standards of beauty."

vēl patīk, ka tā esot šķiru lieta (class issue) jā, cuz i'm so fucking rich, ka nekad mūžā neesmu bijusi uz nagu salonu, jo pats sev nagus apvīlēt ar vīlīti var atļauties tikai retais.

skatoties Frīrenu pamanīju, ka viņa ir white supremacist, pierādījums zemāk

Fri, 25 Sep 2026 07:36:11 GMT

vakar paskatījos lv vēlēšanu debates - neredzēju pašu sākumu, bet noskatījos lielāko daļu un bija diezgan interesanti, tāpēc par to uzrakstīšu. brīdinu, ka ieraksts īsti nebūs politisks, bet vairāk izklaidējošs - tāpēc diezgan bezjēdzīgs un to lasīt nav nekādas jēgas. ja nu vienīgi jums ir tiešām ļoti garlaicīgi, tad varbūt.

tā kā es pati nebalsošu, tad vērtēšu vakardienas dalībniekus (kuru lielāko daļu es redzēju šādā situācijā pirmo reizi) tikai pēc viņu harizmas, kā viņi sevi prezentēja un kādu iespaidu atstāja uz mani, piemēram, ja man būtu no viņu vidus jāizraugās potenciālais nākotnes sadarbības partneris or smth.

sāksim ar Karinu Sprūdi (Suvenērā Vara). varēja just, ka Sprūde pārsvarā domā tikai no opozīcijas perspektīvas un tāpēc viņai bieži pietrūka laika pateikt, ko darīs viņas partija, jo laiks galvenokārt aizgāja sakot, ko citi ir darījuši nepareizi. viņai arī bija diezgan nervoza enerģija un šķita uzvilkusies.

Solvita Gulbe (Mēs Mainām Noteikumus). viņai ļoti patika cipari, droši vien tie visu laiku tika izmantoti tāpēc, lai demonstrētu, ka viņa zina par ko runā un cipari nemelo, viņa atgādināja ļoti uzcītīgu skolnieci, kas visu laiku ceļ roku un var nosaukt visus ciparus. enerģija arī bišķi uzvilkta, bet stipri pozitīvāka par Sprūdes dusmām.

Andris Sprūds (Progresīvie). viņa pieredze bija uztverama, bet uztverams arī bija kas cits - man viņš atgādināja vienu Fast Show komēdiju skeču, kur politiķis atbild uz katru jautājumu, obvious fact, or accusation with absolute, deadpan denial and expert politic-speak - skečs ir pārspīlējums, protams, bet Sprūda konfrontācija ar Siliņu iedeva tieši tādu atmosfēru un viņš šķita kā cilvēks ar skeletiem skapī, kurš nekad mūžā neatzīs nevienu kļūdu - bet tā jau ir pilnīgi normāla īpašība politikā.

Pāvels Kuzmins (Stabilitātei!) Kuzmins man atgādināja cilvēku, kurš šeit ir nonācis no kādas pilnīgi citas vietas, apm, ja būtu kapibaru sapulce, bet uz to būtu ieradies vombats - viņš it kā izskatās līdzīgi un runā līdzīgi, bet tomēr kaut kā nenolasās, ko viņš īsti grib.

Tālāk, Daiga Mieriņa (Zaļo un Zemnieku Savienība). Mieriņa man šķita mazliet piekususi un bēdīga. Viņai bija skumjas acis un es tur neredzēju daudz cerības spara.

Edvards Smiltēns (Apvienotais Saraksts). īsti nemanīju neko interesantu, vispār nekas atmiņā paliekošs - ne, ka labi, ne, ka slikti, vispār nekā.

Linda Liepiņa (Latvija Pirmajā Vietā) uff. Liepiņa šķita kā cilvēks, kurš varētu darboties mafijā lol, es nezinu kādēļ, viņai arī trūka uzvedības etiķetes. vēl aizdomīgāka par Sprūdu.

Evika Siliņa (Jaunā Vienotība). viņa šķita kā esam mājās, visus pazīstam - žurnālistu, publiku, pazīstama ar kolēģiem un jautājumiem, kas saprotami, ņemot vērā viņas iepriekšējo amatu. viņas konfrontācija ar Liepiņu bija very amusing, 10 points to Gryffindor.

Juris Pūce (Latvijas Attīstībai) varbūt viņš ir ok, man grūti pateikt, skaidrs ir tas, ka viņš ļoti daudz zina par Igauniju, to neviens cilvēks uz šīs planētas neuzdrošināsies noliegt. viņš ļoti daudz mēģināja pateikt, neesmu droša, ka tas viss bija jēdzīgi, bet enerģija viņam bija un viņš centās hah.

Jānis Dombrava (Nacionālā Apvienība) nebija agrāk gadījies redzēt viņu debatēs un mani pārsteidza, cik ļoti viņš bija chill, vismierīgākais cilvēks. Sprūda izbļauto konfrontāciju par izslēgto NA kolēģi, kad līdzīgā situācijā citi droši vien aizietu berserk, Dombrava uzklausīja ar tik rāmu mieru un tur pat pazibēja smaids - it kā nav nekā, kas viņu varētu izsist no līdzsvara, tas uz mani atstāja iespaidu. (ar to gan, protams, nepietiktu, lai es balsotu par NA)

Thu, 24 Sep 2026 12:17:44 GMT

ļoti labs punkts. 'morālie spriedumi', kas neņem vērā empīrisko realitāti nenovedīs pie laba iznākuma un - kā kaut kas var būt 'morāli vēlams', neietverot sevī arī patiesību - tad tas nav 'morāli vēlams', bet ir vienkārši '[subjektīvi] vēlams' un tas jau ir kkas cits.

Wed, 23 Sep 2026 18:38:56 GMT

AI manās acīs tikko sasniedza jaunu demences līmeni

lol

Wed, 23 Sep 2026 17:40:20 GMT

atklāju, ka ir mākslinieks, kurš sevi sauc šādi

https://www.youtube.com/watch?v=l6LD9102EQ8

man šķiet, ka dziesma nav slikta

Tue, 22 Sep 2026 10:34:08 GMT

no tās pašas vārdnīcas, kuru man vakaros patīk paškirstīt

paskatījos [tā virspusīgi] info par Joseph of Cupertino levitācijas spējām:

"Saskaņā ar Džo Nikela un Gordona Steina teikto, aculiecinieku ziņojumi par Jāzepa levitāciju ir pārspīlēti un bieži vien tikuši pierakstīti gadus pēc viņa nāves. Steins norādīja, ka Jāzepa iespaidīgākā levitācija bija viņa lidojums 70 jardu [64.008 m] attālumā no durvju ailes līdz 36 pēdas [10.9728m] augsta krusta virsotnei, ko būvēja viņa mūku grupa, taču šādi varoņdarbi "netika aprakstīti nevienā aculiecinieku stāstā un tika reģistrēti tikai pēc viņa nāves". Nikels secināja, ka Jāzepa dramatiskākie gaisa pārvietojumi sākās ar lēcienu un, šķiet, turpinājās pa pēkšņām lokveida trajektorijām, kas būtu sagaidāms no atspēriena, nevis no apļveida vai spirālveida lidojumiem. Jāzepa levitācija sākās ar kliedzienu vai saucienu, kas liecina, ka viņš nelēca kāda ārēja spēka ietekmē, bet gan izvēlējās to darīt pats.

Roberts D. Smits savā grāmatā "Comparative Miracles" (1965) izteica pieņēmumu, ka Jāzeps veica vingrotājam līdzīgus trikus. Smits atzīmēja, ka daļa no viņa levitācijām "sākas ar lēcienu, nevis no guļus, vienkāršas stāvus vai ceļos nometušās pozīcijas; liecinieki ļoti veiklu cilvēka lēcienu sajauca ar levitāciju."

Saindēšanās ar rudzu maizi, kas gatavota no melnajiem inficētajiem graudiem, viduslaikos Eiropā bija izplatīta parādība. Bija zināms, ka tā izraisa krampju simptomus un halucinācijas. Britu akadēmiķis Džons Kornvels ir izteicis pieņēmumu, ka Jāzeps bija lietojis uzturā šādu rudzu maizi. Saskaņā ar Kornvela teikto: "Šeit, iespējams, slēpās viņa levitācijas atslēga. Pēc savu klaipu nogaršošanas viņš acīmredzot ticēja, ka paceļas gaisā — tāpat kā tam ticēja pārējie, kas tos nogaršoja."

Vēsturnieks Karloss Eire savā grāmatā "They Flew: A History of the Impossible" rakstīja, ka viņš nevar norakstīt liecības par Jāzepa levitāciju kā melus vai masu histēriju. Saskaņā ar Eires teikto, šīs levitācijas ir tik ekstrēmas, ka, ņemot vērā vidi - variantus, ka tās ir viltības vai iluzionistu palīgierīces, ir jāizlēdz. Aculiecinieku skaits un statuss, starp kuriem bija arī augstākās šķiras pārstāvji, padara viņu stāstus ticamākus, un Eire uzskata, ka pierādījumi par liecību patiesumu ir pārliecinoši, lai gan viņš atzīmē, ka jautājumu par to, vai kāds tiešām lidoja, vēsturnieki nevar atrisināt, un tā vietā viņš sava pētījuma centrā izvirza to, kā notikumus aprakstījušie cilvēki redzēja pasauli."

*

vai Jāzeps tiešām levitēja - es nezinu, bet zinu, ka bērnībā skatījos video kasetes ar Deivida Koperfīlda trikiem un tie mani nudien ļoti pārsteidza, īpaši tas kā viņš 'lidoja'.

vakar es uz kādām 5 min pastaigāju ar 20 kg weighted vest (m nopirka sev, bet joka pēc uz brīdi uzlika man). tad, kad to noņēma nost, pirmajā mirklī man burtiski šķita, ka atraujos no zemes un ceļos gaisā - ķermenis šķita tik viegls, ka to varētu aizpūst. tas man atgādināja sēriju no Samurai Jack, kur viņš dzīvoja pie tiem jaukajiem pērtiķiem, kuri viņam iemācīja how to JUMP GOOD. ja es ilgāk pastaigātu ar šādu vesti, šķiet, ka toč varētu uzlekt uz jumta lol.

Tue, 22 Sep 2026 08:28:23 GMT

Saistībā ar britu valdības grandiozo plānu vairāk kā 1200 imigrantus izmitināt Pidingtonas ciematā, kurā dzīvo, saskaņā ar pēdējo census, 358 iedzīvotāji. Šī ciemata sievietes uzrunāja valdību un viņas tapa sadzirdētas - viņām atbildēja sieviešu un līdztiesības (Women and Equalities) ministre Bridžita Filipsone. Viņas atbilde intervijā BBC bija šāda - statistiski sievietes vairāk cieš no sava partnera un Lielbritānijā vispār neviena sieviete nevar justies droši. Šahs un mats. Pidingtonas sievietes: bīstieties no saviem vīriem un draugiem un bērni - no tēviem, viņi ir daudz bīstamāki par 1200 nedokumentētiem vīriešu migrantiem no valstīm, kurās sieviešu tiesības nav ne tuvu tam kādas tās ir rietumos un kuru nacionalitātes ir augšgalā visās seksuālo noziegumu per capita statistikās UK un kuriem valdība izdala bukletus ar info, ka citus cilvēkus, arī sievietes un bērnus, nedrīkst sist un izvarot, jo UK tas nav likumīgi. Jebkurš vīrietis šādu info iemācās no valdības bukleta un, ja nu kāds tomēr kādu izvaro, bet izrādās, ka vienkāši nav dabujis bukletu - vai to cilvēku var vainot?

Protams, ne visi nedokumentētie imigranti pastrādā noziegumus, taču šajā situācijā - nomitināt 1200, kur blakus dzīvo 358 - un tad cilvēku bažas vienk norakstīt ar - uztraucieties labāk par saviem vīriem un tēviem..

Sun, 20 Sep 2026 11:12:46 GMT

pamanīju vienu cibas strīdu, kurš man šķita pietiekami interesants, lai par to izveidotu ierakstu. runa ir par goldie un ulvs (zem viņa ieraksta 'mana ciba in a nutshell')

goldie principā diezgan precīzi pateica to, ko es personīgi domāju. protams, reizē arī katrs cilvēks raksta savā cibā kā vien vēlas - more power to you and everyone, un tas ir labi, ka mums ir tāda iespēja, jo tas pasauli padara maķenīt interesantāku.

labi ir arī tas, ka mēs varam izteikt savas domas par citu rakstīto, ja ir tāda vēlme un te nu man jāsaka, ka, piemēram: "Ekspektāciju signālu refrakcijas konstanti bombardē smadzenes un noārda jebkāda veida stabilitāti." man neizskatās pēc mēģinājuma lietot precīzu valodu, bet gan, gluži otrādi - tas ir veids kādā samērā vienkāršu domu ar valodas palīdzību samuhļīt un padarīt pēc iespējas mazāk pieejamu. un priekšstats kāds no tā rodas (personīgi manas domas, es varbūt kļūdos), ir, ka te mērķis ir pavisam cits - demonstrēt filozofisku dziļumu, bet teksts dvašo nevis pēc gudrības, bet gan pēc diezgan neveikla, performatīva mēģinājuma izklausīties gudram.

man nav alerģijas pret svešvārdiem, es mēdzu lasīt dažāda veida literatūru un man šķiet, ka laba valoda ir saprotama un organiska - tas ir tā, ka lasot tu intuitīvi jūti, kā autora domas plūst, ko viņš mēģina pateikt un kā šajā plūdumā viss saskanīgi 'iederas'.

kā vēl viens apstiprinājums šādas ne-organiskas (saukšu to tā) valodas lietojuma motīviem, manuprāt, ir arī ulvs pēdējais komentārs tajā diskusijā - pēkšņi sākt skaidrot, kas ir epistemoloģija un - kas ētika. diskusijas kontekstā pēc tā nav pilnīgi nekādas vajadzības, tas atkal izskatās kā neveikls mēģinājums performēt filozofu.

Sat, 19 Sep 2026 18:53:02 GMT

ja nerunājam par fizisko ķermeni, bet par interesēm, ieradumiem, temperamentu utml, tad tie starp dzimumiem atrodas tādos kā klasteros un tur ir pietiekami daudz pārklājumu.

te vēlos pieminēt vienu lietu, kura atrodas, manuprāt, gandrīz eksluzīvi vīriešu klasterī - nesaku, ka neviena sieviete nekad to nav darījusi, protams, gan jau kādas kaut kur ir un dara. tas par ko es runāju ir... (klusumu zālē): power scaling!

tas ir īpašs fenomens. man tiešām nekad nav nācies novērot, ka sievietes varētu diennaktīm strīdēties, kurš izdomātais tēls ir stiprāks: stiprāks no šada rakursa, bet vājāks atkal no šāda, bet kādreiz bija ar šādu spēju un vēlāk attīstīja šādu un, ja runa ir par viņa pilno potenciālu, tad tas ir daudz lielāks, jo līdz šim viņš ir tikai - TIKAI - pielietojis kādus 30% no tā ko viņš EKŠELĪ var. vai arī - šim ir lielāka precizitāte un sadarbošanās, bet šis atkal sucks when it comes 1:1. and it goes on and on and on and oooon. [es šo fenomenu nekādi nenosodu, pieminu to tikai tāpēc, ka man tas šķiet diezgan neraksturīgs sievietēm]

Sat, 19 Sep 2026 17:21:30 GMT

prasīt, lai mani soda - gluži nē, bet drosme būt sev man šķiet ļoti laba un iedvesmojoša lieta, kuru es arī vēlētos vairāk. tikai, kā jau ar visu, tur ir jāuzmanās neiekrist galējībās. viens ir sekot savai sirdij, bet kas cits - sākt ripot grāvī, tāpēc citi cilvēki - īpaši tie, kuri mums ir nozīmīgi un kurus mēs augstu vērtējam, reizēm ir labs indikators tam vai mēs attīstāmies vai ejam sviestā. reizēm viņi var kļūdīties, protams un reizēm vari kļūdīties tu pats, bet - lielās līnijās viņi ir kā rāmji, kuri ir vajadzīgi. varbūt to varētu ekstrapolēt arī uz visu sabiedrību kopumā - ideālā variantā jā, bet diemžēl vēsture rāda, ka arī liela daļa sabiedrības var vai nu saiet sviestā vai arī būt ļoti inerti citreiz pat pret visnegantāko sviestu.

Sat, 19 Sep 2026 09:04:30 GMT

divas man vismazāk mīļās spēles ir "kur ir mans telefons?" un "kur ir otra zeķe?". diezgan ātri apnīk, teikšu godīgi. pusaudža gados es ļoti daudz spēlēju "kur ir manas atslēgas", tik daudz, ka biju ar to reāli novedusi gan sevi, gan savas ģimenes locekļus. vienbrīd man pat bija breloks, kurš reāģēja uz skaņu - ja tu istabā nobļaujies, tas sāk pīkstēt. vēlāk gan šo izklaidi izbeidzu pilnībā. tagad šo spēli sāka spēlēt mans bērns, bet - tā kā man tajā ir tik liela pieredze, varēju dot vadlīnijas kā no tās izvairīties un, iespējams, ka daļēji tāpēc un daļēji arī tāpēc, ka viņa galu galā neesmu es - viņa to spēlē ievērojami mazāk, nekā es tai vecumā.

kas attiecas uz ieraksta sākumā minēto rotaļu, m tādas nespēlē, bet viņš vienmēr atrod to, ko es pazaudēju, pie tam diezgan ātri. kā viņš to spēj man nav līdz galam skaidrs.

atcerējos vēl, ka vienai manai paziņai bija stāsts par citu spēli, kas saucās "kur ir manas zeķbikses" un zeķbikses viņai, ejot pa ielu, sāka slīdēt laukā no vienas kājas garajām biksēm.

viens stulbs ieraksts

Thu, 17 Sep 2026 19:10:38 GMT

uff, picky eaters in food competitions, viņus vērot ir...

that cracker is too crunchy.. eww.. is that a pate? noo, i'll not even try that. is that cheese? no, too garlicky! (garlic was not even in it) what's this, sushi? no, not a fan of sushi. is that rice? rly? mhh.. what's this? mochi? eww..smells bad. oh, it's mango? i like mango, let me smell that again - oh, it does actually smell good.. wtf

saprotu, ka viņi droši vien tiek speciāli tur ielikti kā dusmu ēsmas, lai visi vārītos, jā, bet varbūt tas arī ir autentisks eksistences veids viņu ikdienas kulinārajā dzīvē? who knows..

kanālā visiem video, cik manīju, komentāri atvērti, izņemot šo, droši vien publika pārāk aizdegās par šo extremely picky bish.

Thu, 17 Sep 2026 06:25:38 GMT

Sapnī tika nolemts, ka jānotestē skooma. Ar skooma te domāju kko ar ko mana vienīgā saskare attiecībā uz reālistisko pasauli [kur tā ekvivalents varētu būt crystal meth or smth] ir bijusi NPC oblivion video [Stop right there criminal scum!], kur cilvēki vai nu benzīntankos vai veikalos vai uz ielu apmalītēm ir ta kā sastinguši jokainās pozās un nevar pakustēties. Man nekad nav gribējies šādā situācijā nonākt, bet, ja reiz to var izdarīt sapnī - kāpēc ne.

Biju kopā ar vienu paziņu, kuru neesmu redzējusi ļoti sen, nav ne jausmas kā viņam iet, bet izskatījās gluži tāpat. No sākuma gājām blakus, tad viņš sāka iet man pa priekšu, ārā bija tumšs. Atradāmies pārdaugavā, vietā, kur var iziet garām vairāku veikalu rindas aizmugurēm, manas dzīves laikā veikali ir piedzīvojuši vairākas transformācijas no beznosaukuma ēkas, kas bija slēgta pirmdienās un iekšā tirgoja visādus niekus, tostarp dejojošas bundžas, līdz Saulītei, Interpegro un tagad laikam tur atrodas Maxima, Mego un sazin kas vēl. Sapnī gan tur atardās arī baseini, aiz katras veikala aizmugures, kuriem apkārt bija apstādītas mazas eglītes un laternu gaismā tas viss mirdzēja melnbalti un izskatījās ļoti savādi, bet skaisti. Ūdens dziļumu noteikt nebija iespējams, tas atgādināja pelēcīgi mirdzošu peļķi. Mums sanāca līst lejā pa tādu kā krauju un mazās eglītes pārgāja labirintos, savukārt mans paziņa sāka joņot neticamā ātrumā un es knapi vispār varēju tikt līdzi. Es jautāju kādēļ viņš tā skrien. Viņš momentā apstājās, pagriezās atpakaļ, paskatījās uz mani teica, ka viņš neskien it nemaz, ka patiesībā es eju šaušalīgi lēni. Šis jaunums man šķita gan biedējošs, gan arī interesants: hmm, padomā tik, uztvere jau ar mani izspēlē trikus. Bet vai tā var būt? Ja tik kāds varētu nofilmēt... [un ielikt NPC oblivion kolekcijā yt looooool]

Vēlāk jau biju viņu pazaudējusi un gāju viena un tad aiz manis parādījās kāds opaps tā uz gadiem pāri 80, tik tāds nejauks un sāka ķērcošā balsī man kko piečakarēties, es pieliku soli un tad sāku skriet, bet viņš mani noķēra. Un tad gan es sapratu, ja šitāds mani var noķert, tad jau es laikam tiešām nevaru necik jēdzīgi pakustēties.

Pamodos, starp citu, ļoti labi izgulējusies.