Kitty McOutrage

Tue, 08 Sep 2026 11:45:38 GMT

Jau vairākus vakarus vēlos uzrakstīt par Kono Oto Tomare! Sounds of Life, bet kaut kā nesanāk. Galvenā aizture laikam ir tā, ka, ja man kaut kas nudien patīk, es vēlos par to uzrakstīt labi, bet jau zinu, ka man neizdosies izrādīt pietiekamu godu šai lietai un, ja kaut kas ir mūžīgs, tad mūžīga ir mana spēja skaistās lietas apkaunot.

Varbūt vēl papildus problēma ir tā, ka vēlos rakstīt vakaros, bet vakaros prāts ir jau ļoti pielijis ar visu, kas noticis pa dienu, piesūcies kā sūklis un tādas tīras, nesaduļķotas domu dzīslas kļūst vēl jo grūtāk sasniedzamas. Tāpēc mēģināšu tagad. (Apkaunot Sounds of Life nevis vakarā, bet pa dienu :)

Lielos vilcienos tas ir diezgan naivs stāsts par vidusskolniekiem, kuri kopā spēlē koto jeb tradicionālo japāņu cītaru. Pieļauju, ka mums katram (vai teju katram) ir kādi vājie punkti, kurus mēs mazliet apzināmies - piem, zinām, ka no 'objektīva skatpunkta' kkas nav 'tā vērts', lai mēs par to iespringtu vai, lai tas uz mums iedarbotos, bet kaut kāda iemesla dēļ tas uz mums iedarbojas. Un tāpēc, tā vietā, lai vienkārši pasludinātu visu par muļķīgu, es vēlos atrast iemeslus, kādēļ uz mani tas tā ieradbojas. Stāsts neapšaubāmi ir naivs, bet nav muļķīgs un ir arī ļoti tīrs - tīrs tajā ziņā, ka arī katram negatīvajam tēlam tiek iedots viņa rīcības izskaidrojums un viņš momentā iegūst dziļumu, kurā viņa rīcība kļūst likumsakarīga, lai gan nevienmēr attaisnojama. Tīrs arī tāpēc, ka emocijas tiek attēlotas ļoti smalki, kas, ja es šo skatītos pirms kāda gada, man būtu paslīdējis garām. Un, visbeidzot, pati koto spēle. Cilvēki komponēja un spēlēja speciāli šim stāstam un tas viss ir pieejams pāris klikšķu attālumā, kādā kolosālā laikā mēs dzīvojam.

Animētas ir tikai 2 sezonas [noziegums pret cilvēci$^%$], tāpēc turpināju lasīt mangu, jo man vajadzēja zināt, kas notiek tālāk. Bija aizdomas, ka nepavilks, jo animācijā tomēr mūzikas instruments ir dzirdams, taču aizdomām nebija pamata, lai gan tas nebija tas pats, bet tomēr viss vēstījums skaidri nolaidās pār mani un lika puņķoties tāpat kā animācijā. Stāsts drīz beigšoties, esmu šobrīd 123. nodaļā, 158. būšot noslēdzošā.

Nezinu, ko ar to visu vēlējos pateikt. Varbūt tikai, ka ir kaut kas, ko lasot (vai skatoties, klausoties) tev no sirds gribas kļūt labākam cilvēkam. Tas nenozīmē, ka tāds kļūsi, bet ir tā sajūta, ka kaut vai uz brīdi tu dedz kādas šķīstas sveces liesmā, kura tevi mazliet attīra no piekļūst tavai sirdij caur visām tām sārņu kārtām, kurās tu diendienā vārties, līdz esi tā apbružājies, ka brīžiem sevi vairs nevari atpazīt.

tik jauks chillax

Mon, 07 Sep 2026 17:57:08 GMT

https://www.youtube.com/watch?v=zXHS92Nirfo

Mon, 07 Sep 2026 17:46:51 GMT

Telegrāfā ir raksts aiz paywall ar šādu virsrakstu: "Lord Sumption: Jamaica taking advantage of Britain's guilt. Former British colony to petition King for slave trade reparations."

Vai jūs jūtaties vainīgi par verdzību 18. gadsimtā vai arī par verdzību Romas impērijas laikos? Vai jūs jūtaties vainīgi par to, ka 18. gs kalpus pazemoja viņu kungi? Vai par to, ka cilvēki tika spīdzināti? Vai jūtaties vainīgi par to, ka tik daudz bērnu nomira jau agrā bērnībā nepietiekama uztura un nepietiekamas medicīniskās palīdzības dēļ? Vai jūtaties vainīgi par to, ka bērniem bija jāstrādā ogļraktuvēs un tekstilrūpnīcās? Ja ne, tad kāpēc jājūtas vainīgiem par verdzību? Vēsture ir pārpilna visvisādu šausmu un verdzība bija viena no šīm šausmām. Kādēļ izlikties, ka ar vēsturi morālā ziņā viss bija vairāk vai mazāk kārtībā - tikai atskaitot verdzību? Vai tas nav negodīgi pret visiem tiem pārējiem, kuri vēsturiski cieta visādos veidos veselām tūkstošgadēm?

Es par to nejūtos vainīga un man šķiet, ka cilvēkiem, kuri nekad mūžā nav bijuši vergturi, arī par to nav jājūtas vainīgiem - vienalga vai viņi būtu angļi vai spāņi vai kas cits.

Sat, 05 Sep 2026 08:54:53 GMT

Domāju tagad par gnidrologa komentāru, kuru viņš atstāja pāris ierakstus zemāk. Viena lieta, kas šeit nebūt nav svarīgākā, bet ar kuru sākšu ir viņa minētais, ka "Ja sievietēm nebūtu balss tiesību vai tiesību piedalīties politikā kā tādā, nebūtu nekādas trans tēmas." Es par šo jau esmu teikusi, bet atkārtošu: transaktīvisms nāk no seksoloģijas, nevis feminisma. "Gender" feminismā un seksoloģijā nozīmē divas pilnīgi atšķirīgas lietas - feminismā tas ir sabiedrības izveidots mehānisms kā ierobežot, 'veidot' un apspiest sievietes, savukārt seksoloģijā parādās 'gender identity', kas visu to, ko feminisms postulē par sabiedrības žņaugiem, pasludina par cilvēka galveno identitāti. Feminismu var vainot un kritizēt par ļoti daudz ko, bet, manuprāt, ne par šo. Tas, ka tagad diemžēl liela daļa sieviešu, kuras sauc sevi par feministēm, ir uz to pavilkušās, nenozīmē, ka tas ir nācis no feminisma. Arī liels akadēmiskais pretspars pret visu šo nāk no feminisma. Variet droši man nepiekrist, bet tās ir manas domas.

Tad tālāk: "Funkcionējošā civilizācijā (patriarhālā) pret sievietēm un bērniem ir viena un tā pati saudzējošā attieksme - vīrieši nedod viņiem lemt fundamentālas lietas, bet tajā pašā laikā uzskata par saudzējamiem subjektiem, kuru dēļ gatavi mirt."

Tā ir taisnība, sāksim ar to, ka gatavi mirt. Tā ir vēsturiski bijis un ir joprojām. Vēsturiski gan ir vēl bijušas citas lietas, kuras arī nav maznozīmīgas - piemēram, ja sieviete paliek stāvoklī, bet nav precējusies, tā vēsturiski teju 100% ir bijusi viņas vaina. Kā arī, piemēram, izvarošana, ja to dara tavs vīrs, pat tik emancipētā vietā kā UK tika pasludināta par pretlikumīgu tikai 1991. gadā. Bērnus sūtīja rukāt raktuvēs, pirms sievietes sāka kampaņot par to, lai viņiem tiktu samazinātas darba stundas. Man personīgi (es zinu, ka daudzas nepiekritīs), nekas nebūtu pret to, ka vīrieši pieņem svarīgos lēmumus, vada etc, resp, visa tā skaistā, senā pasaule, ko komentārā apraksta gnidrologs, bet tas nav leģitīms šīs pasaules raksturojums. Tajā ir arī daudz sāpju, pāridarījumu un šausmu. Ir daudz labu vīriešu, bet gadās arī kādi, kuri ir maitas un sievietēm vajadzēja kaut kādu veidu kā pret to cīnīties, jo nevienmēr labie tēli viņām nāca palīgā, un vajadzēja sevi apliecināt kā pilnīgu un saprātīgu būtni, jo nav tā, ka jebkuram vīrietim vienmēr būs taisnība un jebkurš vīrietis vienmēr darīs pareizi un zinās labāk vienkārši tāpēc, ka viņš ir vīrietis. Tas būtu kolosāli, ja mūsu pasaule sastāvētu tikai no augstsirdīgiem, cēliem, tikumīgiem un viediem vīriešiem, bet tā diemžēl nav, tāpat kā ar sievietēm - kā nu kura.

besties

Thu, 03 Sep 2026 16:55:14 GMT

Balsojumā par neuzticības izteikšanu Dombravam pozitīvi balso tikai divas partijas - PRO un LPV. Kopā sanāk LOL

Thu, 03 Sep 2026 12:46:12 GMT

droši vien daudzi būs kaut vai pa ausu galam dzirdējuši par Lindsay Clancy - māti, kura nogalināja savus 3 mazos bērnus, bet man nebija ne jausmas cik daudz ir sieviešu, kuras viņu aizstāv, par gluži neticamo apmēru [atbalsta mītiņš!] es neuzzinātu bez https://www.youtube.com/watch?v=0gMN3CVBX0Y

shoeonhead kā vienu no iemesliem spekulē, ka tāpēc, ka sievietes biežāk skatās visādas kriminālās izmeklēšanas, viņas ir nolēmušas, ka labāk zina, kurš ir vainīgs. man personīgi tas neiet kopā. ja tu skaties kriminālās izmeklēšanas, tad tieši tev rodas priekšstats par izmeklētāju darbu un par to cik rūpīgi tiek vākti un analizēti pierādījumi.

varbūt vēl, pieļauju, viņām patiesība vienkārši šķiet pārāk šausminoša, lai to spētu pieņemt, ka kas tāds nemaz nav iespējams. protams, būtu muļķīgi gaidīt, lai visi cilvēki domātu vienādi un slepkavas jau dažkārt ir apvīti ar slavas oreolu un sievietes raksta tiem romantiskas vēstules uz cietumu un vienmēr tiem būs kādi apbrīnotāji, bet te, kā jau teicu, tas apmērs mani mulsina, mītiņš un ziedoti vairāk kā miljons dolāru šīs sievietes fondam, jo tik daudzu sieviešu prātos neviens pierādījums nav pietiekams apliecinājums viņas vainai.

Tue, 01 Sep 2026 09:07:23 GMT

lasu Róisín Michaux blogu par dažādiem Eiropas Savienības projektiem

---ES piešķīra 1,9 miljonus eiro projektam ar nosaukumu WEIRD. Šis projekts „centrā liek invaliditāti un kvīru zināšanas, lai apstrīdētu ableistiskus un cisdzimuma–heteronormatīvus pieņēmumus vides pētniecībā, rīcībā un politikā”. Pētnieki strādās pie „emancipējošām ilgtspējas transformācijām, kas balstās subversīvās sociālajās normās”, un tas ietver arī „vides aktīvisma cripifikāciju” („cripping environmentalism”). Tā teorētiskais pamats esot eco-crip teorija, un es vienkārši ļaušu jums pašiem to iegūglēt, lai redzētu, cik absurdi tas ir.

Viņi popularizē „trans un kvīru zinātni” (pretstatā ļoti sliktajai „parastajai zinātnei”) un uzstāj, ka ilgtspējai jābūt balstītai „rūpēs un emancipācijā”. Šā gada sākumā viņiem bija seminārs par „monstrozitātēm”, ko vadīja sieviete, kura izliekas, ka nav sieviete. Viņa kritizēja vēstījumu par ķīmiskajām vielām, kas kaitē cilvēka smadzeņu veselībai (tas esot ableistiski!). Tā vietā viņa ierosināja meklēt „veidus, kā dzīvot kopā ar piesārņotiem vielmaiņas procesiem”.

Pēc tam semināra dalībnieki veica apziņas plūsmas brīvās rakstīšanas vingrinājumu, ko pārvērta neveiklos dzejoļos un skaļi nolasīja cits citam. Projekta ietvaros tika rīkots arī seminārs ar nosaukumu „Transekoloģiskās attiecības: dzīvnieks–dzīvnieks, vairāk nekā dzīvnieks, cilvēks–dzīvnieks, vairāk nekā cilvēks un pat vēl vairāk”, ko vadīja kāds vārdā Ely/iott (vārds, kas vienlaikus esot arī neopronouns?). Bija vēl vairāk dzejoļu.

Savukārt INTERMAPS saņēma 1,2 miljonus eiro, lai izveidotu tīmekļa rīku, kurā var ievadīt visas savas izjūtas par dažādajiem savstarpēji saistītajiem apspiešanas veidiem, ar kuriem cilvēks saskaras, un pēc tam saņemt mazu grafiku, līdzīgu tam, kas redzams zemāk, kurā tiek parādītas visas tavas skumjas — tikai grafika formā.

Pētnieki apgalvo, ka kartēšanas tehnoloģijas izmanto stingrus, izmērāmus datus, piemēram, koordinātas, robežas, attālumus un iedzīvotāju skaitu, taču nespēj atspoguļot humānistu, feminisma, dekoloniālisma, kvīru un melnādaino perspektīvas. Viņi vēlējās izveidot kaut ko tādu, kas izskatītos zinātniski un ļautu cilvēkiem kartēt savus personīgos smagos dzīvesstāstus, emocijas un „mainīgās robežas”. [..]---

https://cordis.europa.eu/project/id/101125874
https://www.helsinki.fi/en/researchgroups/disability-and-queer-perspectives-for-sustainability-transformations/news/pollution-monstrosity-and-embodiment-a-visit-from-wibke-straube
https://cordis.europa.eu/project/id/101039447/reporting

"Cats being instructed in the art of mouse catching by an owl", unknown artist, c.1700

Tue, 01 Sep 2026 07:18:44 GMT

Tue, 01 Sep 2026 06:43:16 GMT

Labrīt, priecīgu 1. septembri.

mazliet pacepšos:

autors ir vīrietis, kurš sevi par tādu neuzskata un 16 tūkstoši šai ziņai piekrīt.

tikai lieta tāda, ka sievietes jau nesaka, ka 'sievietes ir tikai vagīnas', nē, viņas saka, ka tikai sievietēm var būt sieviešu ķermenis, resp - tikai sievietēm var būt vagīnas, līdzīgi kā tikai sieviete var palikt stāvoklī. tas, ka tikai sieviete var palikt stāvoklī nenozīmē, ka viņai obligāti ir jāpaliek stāvoklī un, ka visa viņas dzīves jēga sastāv tikai no palikšanas stāvoklī un, ja viņa nepaliek, tad nav sieviete - es ceru, ka tas ir skaidrs.

viņš (un daļa feministu un transaktīvistu) apsūdz sievietes sieviešu reducēšanā uz ķermeņa daļām, tai pat laikā aizvietojot vārdu 'sieviete' ar ķermeņa funkcijām un pliku anatomiju. visi šie apzīmējumi kā, piemēram 'cilvēki ar dzemdi', 'menstruatori' un 'dzemdējošie cilvēki' nāk tieši no kvīru teorijas un transaktīvisma.

transaktīvisma arguments ir - ja jau jūs nereducējat sievietes uz ģenitālijām, tad kāpēc vīrieši nevar būt sievietes? sieviete ir viņas ķermenis ar jebkāda veida personību (sievišķīgu, vīrišķīgu, whatevz), nevis jebkāds ķermenis ar 'sieviešu personību' - te viss tiek apgriests ar kājām gaisā un šajā procesā sieviete tiek reducēta uz stereotipiem (piem, tas pats vīrietis, kurš publicēja augšminēto ziņu, lepojas ar smagi filtrētiem attēliem, kur viņš ir uzvilcis svārkus vai uzkrāsojis lūpas, tādējādi demonstrējot, ka ir sieviete) un 'dzimtes identitātes sajūtu', kura, kā māca viedie kvīru teorētiķi, var būt plūstoša - uznākt un pāriet, bet var arī nepāriet. principā 'sieviete' izgaist, jo tur vairs nav ķermeņa enkura.

Mon, 31 Aug 2026 11:47:55 GMT

"Izvarošanas fantāzija ir oksimorons. Mirklī, kad 'izvarošana' kļūst par vēlmi, tā pārvēršas piekrišanā. Tas, ko sievietes sauc par izvarošanas fantāzijām patiesība ir domas par to, ka vīrietim viņu vajag tik ļoti, ka viņš 'just can't help himself'."

Es nezinu vai tā ir, jo neaizraujos ar šādām fantāzijām. Manīju strīdu, kur kāds vīrietis apgalvoja, ka tieši sievietes ir tās, kas ļoti aktīvi sapņo par vardarbību pret sevi - kā pierādījumu izmantojot literatūru, bet man šķiet, ka tur varētu būt visādas nianses. Viena ir, ka var par kko lasīt, patiesībā nevēloties to dzīvē - man tas šķiet legit, tad vēl arī, piem, izvarošanas gadījumā, es ļoti šaubos, vai tās ir tādas fantāzijas, kur viņai uzbrūk kaut kāds preteklis, kurš viņu satraumē uz mūžu, drīzāk varbūt tie ir scenāriji, kur viņu nolaupa kāds neatvairāms vīrietis, kurš viņā iemīlas and then he just 'can't help himself'.

Sun, 30 Aug 2026 11:18:56 GMT

tas, ka tieši baltie angļi nedrīkst pieteikties vakancēm - ir institucionalizēts rasisms vai nav?

near death experience

Sat, 29 Aug 2026 19:57:28 GMT

no rīta ārā nepārtraukti sijājās viena šalts pēc otras - droši vien īsts šoks izkaltētajai zālei un krūmiem, un m, kurš ir apslimis, teica, ka var mani aizvest uz veikalu, ja ir nepieciešamība, bet neies iekšā un pagaidīs siltā salonā. man tā šķita laba doma, jo nevilināja izlīt līdz kaulam.

pat dažus metrus no mašīnas līdz veikala durvīm es gāju zem lietussarga, jo gāziens bija pamatīgs. klejoju pa ailēm un pēc brīža iezvanījās mans mugursomas kabatā snaudošais tel. zvanīja m, lai man kko atgdādinātu. pēc īsās sarunas ieliku tel atpakaļ. vēl pēc pāris min tel. iezvanījās atkal, šoreiz zvanīja bērns, lai pajautātu vai apskatījos viņas tekstu diskordā. pēc īsas sarunas ieliku tel atkal atpakaļ somas kabatā. pēc tam atskārtu, ka ir vieglāks ceļš - man mugurā bija agrāk vēl nevilkta, pogājama jaka ar divām lielām priekškabatām, tel taču var ielikt tur, tas ir daudz ērtāk nekā mugursomā. un - tajā brīdī es to neapzinājos, bet kaut kur ap šo laiku manas smadzenes malfunkšunoja.

viss bija labi līdz brīdim, kad pie dažiem aitemiem man bija dillema, kurš labāks un grasījos zvanīt m, bet - nav telefona. nav lielajā, ērtajā jakas kabatā, nav arī otrā kabatā. mugursomā? nē, nav nevienā no mugursomas kabatām. iepirkumu grozā? nē, nav arī tur. lēnām mani pārņēma pilnīga neizpratne un panika. mēģināju iet, kur iets iepriekš, varbūt izdosies to ieraudzīt atstātu kkur uz kāda plaukta malas or smth, paralēli es iztēlojos kā mans telefons nonāk kaut kādu nezināmu cilvēku rokās un - tas ir ļoti savtīgi, iespējams, bet tas, ka viņi varētu ar to maksāt, man nešķita ļaunākais (kartes var nobloķēt, galu galā), bet visbaisākā man šķita doma par to kā tiek atvērtas viena galerija pēc otras, kurā roku rokā zem rudens lapām flirtē kyo un tohru vai kur ir meme ar vīriešu prasībām 'precību materiāla' sievietei 2026. gadā (tur ir tikai 2 punkti: 1)viņa nenogalina bērnus, 2)viņai nav dzimumlocekļa - the bar is low), bilde ar pareizo miega tēju vai video kā leikocīti tīra tavu organismu, kāds īpaši grafisks citāts no kāda literāra darba, kurš man šķita komisks, attēls ar stafiju, kurš mežā grauž koku vai manu kaķi, kurš koridorī nodarbojas ar aura farming, smieklīgi viduslaikos zīmēti sikspārņi, Ketlīnas Stokas raksts, Snorkes jaunkundze un Bumbulīte gotu apģērbā.. no one would give a fuck and nevertheless it's still terrifying. tas šķiet līdzīgi kā pazaudēt personikso dienasgrāmatu, tikai sliktāk.

tad man iešāvās prātā, ka es tikai tērēju laiku, bet vajag ātri kko darīt, piem, lai man zvana m un tad varbūt varēs atrast, jo tel joprojām ir vēl jābūt veikalā. ieraudzīju 2 veikala darbiniekus un devos pie viņiem, sakot, ka es vēlos atstāt grozu ar lietām tajā un tūlīt būšu atpakaļ, jo bla bla bla, uz ko viens no viņiem uzreiz sacīja, ka it's ok, jo viens darbinieks jau esot tel atradis un atnesis. viņš aizgāja tam pakaļ un pirms atdeva, drošības pēc pajautāja, kāds tam ir keiss. un es atbildēju, ka anime tēls - elfiņš Frīrena un uzreiz tas man tika atdots. viņa kolēģis teica, ka it's just horrible when that happens and i replied that yes, i nearly died :)

Fri, 28 Aug 2026 21:40:31 GMT

pateicoties jan09 ierakstam tagad palasīju Talsu novada ziņas un uzzināju, ka nesen Sabilē aizvadīts 31. Vizmu salidojums, kurā ar saviem pavadoņiem pulcējušās 27 Vizmas. iedomājos - ja līdzīgu pasākumu vēlētos organizēt manas vārda māsas, tad mums būtu jānoīrē kāds futbola laukums vai lidlauks un mēs tur brāztos no visiem stūriem aumaļām, teju kā trešajā Šrekā, kur viņam rādījās murgi ar maziem, brēcošiem šreku mazuļiem, kas štābeļiem vien gāzās iekšā caur logiem un durvīm.

Fri, 28 Aug 2026 07:32:20 GMT

šis nav svarīgi, vienk mazliet aizdomājos, tātad:

toriji un leibors ir vairāk kā 100 gadu vecas partijas, sievietes var būt UK parlamentā no 1918. kopš tā laika torijiem kā partiju līderes ir bijušas 4 sievietes, bet cik leiboram? nevienas.

lielos mērogos man ir vienalga, cik sievietes kurai partijai, bet te vienkārši tas fakts, ka piečakarēšanās par dzimumu repezentāciju un seksismu tieši nāk no kreisajiem, kamēr viņi paši šādā šķērsgriezumā nav nekāds paraugs un izskatās sliktāk par konservatīvajiem.

Thu, 27 Aug 2026 13:58:50 GMT

"Mana kādreizējā filozofijas katedra Gentes Universitātē aizliedza apskatīt šo Anomālija (Anomaly) un Farias (Faria) zinātnisko rakstu mana kolēģa Baukes de Vrīsa (Bouke De Vries) filozofijas nodarbībā. Kāpēc? Tāpēc, ka tajā demogrāfija un migrācija tiek aplūkotas kā potenciāli draudi liberālajām sabiedrībām, kā arī pieminēts kaut kas tāds kā “biokulturālā nepārtrauktība”! Ak, šīs šausmas! Tas izklausās gandrīz... konservatīvi! Kāds, lūdzu, pasargājiet studentus!

Ja vaicājat man, vieni no galvenajiem draudiem ar ko saskaras liberālisms, ir tieši tas, ka (daži) liberāļi vēlas apklusināt debates par draudiem ar kuriem tas saskaras. Ko gan citu mēs varējām darīt? Bauke aicināja mani apvienot spēkus un uzrakstīt atbildes rakstu, kurā kritiski izvērtēts un apstrīdēts Anomālija un Farias arguments. Tagad tas ir pieņemts publicēšanai.

Tātad – vai liberālisms spēs pats sevi pārdzīvot? Anomālijs un Faria uztraucas, ka ne, norādot uz zemu dzimstību, kultūras sadrumstalotību, masveida migrāciju no neliberālām kultūrām, kā arī paša liberālisma noteiktajiem ierobežojumiem. Mūsu rakstā mēs esam cerīgāki. Atvērtas sabiedrības pielāgojas ātrāk; cilvēki maina puses un atsakās no ideoloģijām, kad to fasādes plaisā; tehnoloģijas sniedz viņiem priekšrocības; un arī autoritāriem režīmiem ir savas demogrāfiskās problēmas. Liberālisms vēl nav norakstāms. Šī bija savstarpēji oponējoša sadarbība, un tādas bieži vien ir visinteresantākās. Bauke ir pesimistiskāks un sliecas domāt, ka demogrāfija (lielā mērā) nosaka mūsu likteni, turpretim es uz liberālās demokrātijas noturību raugos optimistiskāk un vairāk koncentrējos uz kultūras transmisiju – kas var mazināt demogrāfiskās priekšrocības ar ideju horizontālu izplatīšanos un ideoloģisku pārbēgšanu otrā pusē. Liberālisms pēc savas būtības ir pievilcīgs un tāds tas paliks arī pārskatāmā nākotnē."

(šo rakstīja beļģu akadēmiķis Maarten Boudry, šodien pirmo reizi par viņu uzzināju, šķiet interesants tipāžs)

Thu, 27 Aug 2026 09:44:00 GMT

šorīt, velkot džinsus - iespējams tāpēc, ka tas notiek samērā reti - atcerējos vienu fragmentu no kādas sen klausītas Alana Votsa lekcijas, kur viņš salīdzināja džinsus ar kimono kā pretstaus - kimono kā viegls un gaisīgs, kas dod tev mazāk iespīlētības un robežu, savukārt džinsi kā cieši un cieti un - kā viņš savā humoristiskajā manierē izteicās - 'so you'd know you're there'

un tagad, pēc nez cik ilga laika uzvelkot džinsu bikses, sajutu, cik brīnišķīga un vajadzīga man bija šī iespīlētības sajūta - to know that i'm there, yes, i am, 100%.

Tue, 25 Aug 2026 10:42:56 GMT

"..klasisks autoetnogrāfijas gājiens uz identitāti vērstā zinātnē: pats „es” kļūst gan par metodi, gan par pierādījumu. Šie ir tie meli, kas atrodas pašā, šobrīd pilnībā korumpēto, sociālo zinātņu kodolā."

Britu čuvaks vārdā Berijs Volls ir uzcepis vienu rakstu - tur ir minētas, manuprāt, ļoti svarīgas lietas, bet rakstības stils ir brīžiem tāds, nu..lasiet paši, ja interesē. [tālāk raksts]

Pirms sākam, apsveriet sekojošo...

1. tips: Faktu atsaukšana
Tam nepieciešama konkrētas informācijas un faktu apgūšana. Atbildes ir vai nu pareizas, vai nepareizas. “Kurā gadā tika izlaista filma Žokļi (Jaws)?” Tas pārbauda, vai personai piemīt pārbaudāms zināšanu apjoms. 1975. gadā, ja jums interesē.

2. tips: Subjektīvs viedoklis
Tas balstās tikai un vienīgi uz indivīda personīgajām izjūtām, vēlmēm vai pieredzi. Te nav objektīvi pareizas vai nepareizas atbildes, un nekāda īsta diskusija nav iespējama, jo sprieduma standarts ir paša runātāja iekšējie faktori. “Ja jūs varētu mainīt vienu lietu savā izskatā, kas tā būtu?” Par to taču nevar strīdēties, vai ne?

3. tips: Kritiskā domāšana
Tam nepieciešams izvērtēt konkurējošus apgalvojumus, izmantojot pamatotus spriedumus. Respondentam ir jāizsver pierādījumi, jānovērtē ticamība un jāizlemj, kurš variants ir spēcīgāks. Piemērs “Vai marihuāna būtu jādekriminalizē vai jālegalizē?”, ar norādi izvērtēt abu argumentu pamatotību.

Trīs atšķirīgi kognitīvās darbības veidi, kas bieži vien ir savijušies, taču, kā likums – lai kāda būtu darbība, tās pamatā būs viens no šiem. Tāpēc parunāsim par akadēmisko darbu, kas balstīts uz autoetnogrāfiju. Kas tas ir? Tas ir akadēmisks darbs, kurā kā primārie dati tiek izmantotas paša pētnieka personīgās izjūtas, pieredze, atmiņas un identitāte. Jā, viņi būtībā paši liek atzīmes savam mājasdarbam, un, kā jau minēts iepriekš, ar to nevar strīdēties. Tas, protams, ir lielākais trūkums visās tajās "nozarēs", kuras apdzīvo kritiskā sociālā taisnīguma apkopotāji, kur ir pilns ar varas un apspiestības mēsliem. Stāstījums (lai cik smirdīgs tas būtu) tiek pasniegts kā autentisks, jo tas ir paša autora stāsts. Jūs jau zināt šāda veida lietas...

"Mans resnuma ceļojums – marksisma ceļvedis"
"Kā mans kvīrīgums izārstēja manu slimo celi – iekļaušanas nozīme"
"Mans trans-kaķis iemācīja man laizīt savu pēcpusi – vingrošanas kvīrošana"

Pieejiet tam ar vieglumu, lai gan gaidāmie piemēri ir uzrakstīti tā, lai tie izskatītos nopietni – tas ir triks, vārdu salāti, lai sagūstītu neuzmanīgos. Sofistika – lūk, kas tas ir, viltus brīnumlīdzekļu tirdzniecība, un akadēmiskā vide tam uzķērās uz āķa ar visu auklu un grimstuli (vai pludiņu, ja vēlaties). Šī "autoetnogrāfija" (mana paša taisnība, mana nodzīvotā pieredze) nav līdzīga parastai personīgai refleksijai, jo tas ir apgalvojums, ka subjektīvs materiāls veido pētniecību. Tā ir "nodzīvotās pieredzes darbībā" prioritāte. Metode apgalvo, ka indivīda nodzīvotā pieredze atklāj lielākas sociālās vai politiskās patiesības un tāpēc tai piemīt zinātniska autoritāte.

Jā, izdomā stāstu un saņem akadēmiskās vides slavinājumus – tas ir tas, kas patiesībā notiek. Personīgais stāstījums netiek stingri pārbaudīts pret ārējiem pierādījumiem; tā vietā pats stāstījums tiek uzskatīts par pierādījumu. Šim indivīda stāstam un pieredzei tiek piešķirts akadēmisks svars, taču pieredze bez atgriezeniskās saites ir briesmīgs skolotājs. Šo muļķību prioritāte realitātē jau pārāk ilgi bez reālas pretestības baro uzpūsto EDI/DEI (vienlīdzības, daudzveidības un iekļaušanas) industriju ar tās woke rīkojumiem un traucējošajām mācībām par "nepareizu domāšanu". No transpersonu līdz "kvīru", rases un intersekcionālā feminisma muļķībām – tas viss no akadēmiskā pēcpuses gala tiek izgrūsts satraucošā ātrumā. Tā vietā, lai to pilnībā noraidītu un atņemtu kontroli ārprātīgajai, feminizētajai ID karšu aukliņu nēsātāju (lanyard class) klanam, daudzi akadēmiķi vienkārši iebāza galvu smiltīs un izlikās, ka tukšais šablons, kas nolaidās pār viņiem, viņus neskars.

Ak, cik gan ļoti viņi kļūdījās.

Woke dzinējs

Šis ir woke zinātnes metodoloģiskais dzinējspēks. Tiklīdz personīgais stāstījums tiek pacelts virs pārbaudāmām zināšanām, ikviens apstrīdētais politiskais apgalvojums var tikt pasargāts no jebkādiem iebildumiem. Bioloģiskais dzimums kļūst par „manu taisnību”. Bažas par drošības aizsardzību (safeguarding) kļūst par naidu. Brīdī, kad jūs pieprasāt 1. tipa pierādījumus vai 3. tipa spriedumus, jūs tiekat apsūdzēts kāda eksistences noliegšanā. Džeisons Ārdejs sniedz skaidru un nesenu piemēru. Viņa akadēmiskais profils rases socioloģijā un izglītībā lielā mērā balstījās uz personīgo stāstniecību. Vienā no paša sniegtajiem sava darba aprakstiem ir teikts, ka tajā „tiek izmantota stāstniecība un autoetnogrāfija, lai iztirzātu rasizētu pieredzi”. Viņa publicētie darbi – milzīga to daļa – ir viņa paša runāšana par sevi, kas noformēta kā pierādījums plašākiem strukturāliem apgalvojumiem. Viņa kāpumu sabiedrības acīs veicināja atkārtoti stāstītais, neparastais personīgais dzīvesstāsts par autismu, aizkavētu runu līdz 11 gadu vecumam un rakstpratības apguvi tikai 18 gadu vecumā, kas tika pasniegts kā akadēmiskais kapitāls. Šis stāstījums tika uztverts kā autoritatīvas zināšanas par rasi, izglītību un nevienlīdzību. Kad pats stāstījums nonāca zem lupas, reakcija bija nevis pārbaudāmu 1. tipa pierādījumu sniegšana, kā tam vajadzētu būt, bet gan šo iebildumu pārvēršana par personīgu uzbrukumu. Tas ir klasisks autoetnogrāfijas gājiens uz identitāti vērstā zinātnē: pats „es” kļūst gan par metodi, gan par pierādījumu. Šie ir tie meli, kas atrodas paša sociālo zinātņu kodolā, kuras šobrīd ir pilnībā korumpētas. Tie paši akadēmiskie mēsli parādās arī kritiskās rases teorijas literatūrā.

2023. gada zinātniskajā darbā “Upsetting the (Schooling) set up: autoethnography as critical race methodology”, kas publicēts žurnālā International Journal of Qualitative Studies in Education, autori norāda, ka viņi izmanto ģeneratīvo autoetnogrāfiju kā kritiskās rases metodi. Personīgie stāsti par rasi un skološanu tiek pasniegti kā analītiski rīki, kas apstrīd valdošo ideoloģiju un veicina sociālo taisnīgumu. Šī metode nepārbauda apgalvojumus pret ārējiem pierādījumiem. Tā izturas pret autoru nodzīvoto pieredzi kā pret pierādījumu.

Vai kā būtu ar "kvīru" un transpersonu zinātni? Autoetnogrāfija pārvērš personīgās izjūtas par dzimuma identitāti akadēmiskā autoritātē. Pētnieka paša patības izjūta, diskomforts ar bioloģiskā dzimuma kategorijām vai nepareiza dzimuma piedēvēšanas pieredze kļūst par datiem. Tas tiek pasniegts kā kritisks ieskats apspiestības struktūrās. Cits rīks, bet tie paši pamatplūdu netīrumi. Viens īpaši klasisks mēsls ir 2024. gada raksts žurnālā Journal of Mathematics Teacher Education ar nosaukumu “Creating a space for them through autoethnography”. Tā centrā ir kāda plūstošās dzimtes (genderqueer) matemātikas skolotāja personīgais stāstījums, kura izdomātais stāsts tiek uztverts kā pierādījums tam, ka izglītībai ir jāmainās, lai pielāgotos mainīgām dzimuma identitātēm. Bioloģiskais dzimums un novērojamā dzimumu ķermeņu realitāte tiek nobīdīta malā par labu stāstītāja iekšējai patības izjūtai. Vairāk tukšu runu un sofistikas. Vai varbūt raksts “Queering through a highly gendered profession: A multimedia autoethnography of a non-binary teacher”, kas publicēts žurnālā Pedagogy, Culture & Society, vairāk atbilst jūsu gaumei? Tas viss, ziniet, ir par cis-heteronormatīvo ekspektāciju kaitējumu. Kaut ko tādu pat nevarētu izdomāt, tomēr viņi to burtiski izdomā. Šīs patiešām ir blēņas, kas apstulbina prātus pasaules mērogā.

Citātu atmazgāšana

Jūs varētu jautāt, kā mēs šeit nonācām, un, protams, tam ir vēl viens no daudziem iemesliem. Citātu atmazgāšana noslēdz šo tīklu, kas ieplūst jūrā. Autoetnogrāfija rada 2. tipa subjektīvu viedokli, kas ietērpts zinātnes formā. Pēc tam šos darbus citē citi tāda paša veida darbi. Citāti rada ilūziju par pieaugošu zināšanu kopumu .Vāji apgalvojumi par rasi, dzimumu vai identitāti iegūst vispārpieņemta konsensa izskatu, pat nepakļaujot tos 1. tipa faktu pārbaudei vai 3. tipa kritiskai izvērtēšanai. Tas ir veids, kā šī metode izplešas. Tiek publicēts viena autora personīgais stāstījums. Otrs autors to citē kā pierādījumu. Trešais citē abus. Pēc tam politikas dokumenti, mācību materiāli un žurnālu speciālizlaidumi izturas pret šo ķēdi kā pret neapstrīdamām zināšanām. Sākotnējās izjūtas nekad nav saskārušas ar ārēju pārbaudi. Tās vienkārši tika atkārtotas tik ilgi, līdz sāka izskatīties pēc faktiem. Džeisona Ardeja kāpums, kritiskās rases teorijas (CRT) autoetnogrāfijas, kas centrē pieredzes zināšanas, un "kvīru" un transpersonu darbi, kas paaugstina personīgās dzimuma izjūtas, – tas viss balstās uz šo procesu. Personīgais stāsts nonāk literatūrā. Savstarpēja citēšana nomazgā tā subjektīvo izcelsmi. Uz jebkuriem iebildumiem pēc tam tiek atbildēts ar apgalvojumu, ka jau eksistē vesela zinātnes nozare, lai gan liela daļa šīs nozares sastāv no pārstrādātām izjūtām, kas pasniegtas kā metode. Rezultāts ir noslēgts akadēmiskais loks. Tā ir autoetnogrāfijas operatīvā priekšrocība identitātes politikā. Tai nav jābūt patiesai. Tai ir tikai jābūt citētai. Īsta kritiskā domāšana pieprasa pretējo. Tā pieprasa, lai personīgā pieredze tiktu pārbaudīta pret ārējo realitāti, nevis pasargāta no tās. Šo maldīgo mēslu ietekme uz pētniecību nekur citur nav tik dziļi piesārņojoša kā tieši izglītības pētniecības jomā.

Tue, 25 Aug 2026 08:44:38 GMT

No sapņa:

Lietot intraseptīvo vārdu skaitītāju ir lētāk nekā pateikt vārdu.

Sun, 23 Aug 2026 16:54:12 GMT

Stīvens Pinkers aicina akadēmiķus parakstīt vēstuli, kuras autori iebilst pret to, ka universitāte soda akadēmiķi, kurš bija pirmais trauksmes cēlājs Ārdeja lietā (jā, sāga turpinās: Ghent University has suspended Nathan Cofnas, the academic who uncovered former Cambridge Professor Jason Arday’s fraudulent activities. "I was just suspended by Ghent University. They will almost certainly fire me. The decision was made by rector Petra De Sutter, a former leader of the Green Party" Cofnas announced.)

Vēl kas ir interesanti, bet nav pārāk glaimojoši - vismaz pagaidām vairāk kā 85% parakstu vēstulē, kas aicina atbalstīt akadēmisko brīvību, ir vīriešu paraksti - tas mani skumdina. Dāmas, kādēļ tā?

https://johnarmstrongmaths.com/openletters/letter.php?campaign=cofnas

Sun, 23 Aug 2026 09:33:57 GMT

kāpēc reizēm vajag lasīt sliktu literatūru

Sat, 22 Aug 2026 22:31:16 GMT

atruna: pirms kādas stundas mazliet noraudājos un autorei visu piedevu - nē, tas nav sliktākais, ko esmu lasījusi, ir atsevišķi segmenti, kuros viņa ir ļoti laba un - ja reiz viņa ir spējusi noturēt manu interesi tik ilgi, kaut kas tur ir. (ir pietiekami daudz bijušas grāmatas par kurām - kā jau pareizi minēja aborigens un kihelkonna iepr. ieraksta kometāros - paškirstot ātri vien var saprast, ka nav ko un jāmet miers, jo ir taču labākas grāmatas, ko lasīt etc.)

lasīt tādu literatūru, kura nav izcila, droši vien nevajag, bet šad tad - mazliet, manuprāt, nenāk par ļaunu, jo tas it kā parāda, kāpēc tā, kuru uzskatām par labu, tāda ir.

pirms kāda laika man uzdāvināja grāmatu, kuru sarakstīja man viena tuva cilvēka draudzene. man viņa ļoti patīk un šķiet visnotaļ inteliģenta un jauka būtne, bet diemžēl nevaru to teikt par viņas gara bērnu. kad lasīju viņas grāmatu man pirmo reizi radās apjauta par to, cik nenormāli laba ir tā literatūra, kuru līdz šim mēdzu baudīt un cik nez ir vēl tādu - ne visai labu darbu - droši vien ārkārtīgi daudz un tad augšā ir tas pats krējums, ko mēs nosmeļam un ieliekam savos plauktos.

labi rakstnieki arī ļoti nožēlojamas un pliekanas lietas māk attēlot ar šarmu un radoši svaigu dziļumu, tomēr dzīvē varbūt tas nevienmēr tā arī ir, piem, grāmatā, kuru lasu patlaban, cilvēki ir reizēm ārkārtīgi kaitinoši savā idiotiskajā ietiepībā un aklumā, kas ir attēlots diezgan sekli - bet arī tā ir šķautne - reizēm cilvēks var būt akls un nožēlojami plakans, viendimensionāls muļķis bez nekāda dziļuma un ir pelnījis tieši šādu portretu un varbūt tas mani tik ļoti kaitina tāpēc, ka šajā bezpalīdzīgājā karikatūrā es atpazīstu sevi.

Sat, 22 Aug 2026 13:47:04 GMT

pirms dažām dienām iesāku vienu romānu, nekas īpašs, bet ieinteresējos par to, kas tālāk notiks un tā nu turpināju. šodien lasu vairākas stundas no vietas un, es pat izteikt nevaru, cik ļoti es šo darbu ienīstu. es pabeigšu, jo man ir jāzina ar ko tas idiotisms beigsies, bet - nekad mūžā kam tādam nevajadzēja tik sarakstītam un, ja šo noveli iedotu kā izglītojošu materiālu par tēmu 'sievietes psihe', tad, lasot par to kā uzvedas un ko domā galvenā varone, nāktos secināt, ka sieviete ir visdebilākā būtne visumā, vienk vāks, pēc tam sameklēšu autores bildi, gribu redzēt seju, kas ir spējīga sarakstīt kaut ko tik drausmīgu. piedodiet par negācijām, bet, ticiet man, es vēl sevi ļoti apslāpēju.

that's it, i have a new reaction meme

Fri, 21 Aug 2026 08:34:30 GMT

Thu, 20 Aug 2026 19:40:58 GMT

vakar ap 23iem man bija interesants gļuks.

biju jau iemigusi un sapņoju, bet sapnis bija vēl tikko sācies, tāds sapnis, kas vēl atrodas uz kāpnēm vai uzgaidāmajā telpā, nevis jau dziļos pagrabos. un tad koridorī (koridorā? mans iekšējais ortogrāfs mulst) bija soļi kādam ejot uz vannas istabu un ieslēdzās gaisma - un - pāreja no vienas - sapņa - realitātes uz nomoda bija ar diezgan spēcīgu apziņas klātbūtni, laikam tāpēc, ka nebiju vēl pilnīgā, bet tikai daļējā miega stāvoklī.

sapnis pakāpeniski pagaisa kā kāda pelnu statuja, ko aizpūš vējš, un to pilnībā pārņēma skaņa - soļi uz grīdas - un redze, pat caur aizvērtiem plakstiem - ieslēgtā gaisma un tas bija tik silti un spēcīgi, ka tajā brīdī izjutu ļoti stipru kontrastu - mans iekšējais monologs, sapnis, ir smiltīs rakstīta ziņa, bet tā realitāte, kas atrodas ārpus manis ir kāds visaptverošs, varens un mīlīgs spilvens, pat vēl vairāk - kā kāda reāli eksistējoša, dzīva un īsta būtne.

tas varbūt nav nekas, bet man vienmēr ir bijis otrādi - sajūta, ka īstās dzīles ir pieejamas tikai sapņos, bet tagad it kā abi stāvokļi bija nolikti blakus un sapnis, lai gan šķita tik īsts un dziļš, izrādījās tik maziņš, ka tika momentā aizslaucīts, savukārt nomods tik spēcīgs, visaptverošs, gaišs un silts, ka es uz brīdi iemīlējos nomodā, nevis sapņos.

Thu, 20 Aug 2026 15:03:49 GMT

no satori:

"Esmu slikta feministe, jo vienmēr esmu vērtējusi savus partnerus pēc viņu spējas droši vadīt auto, kamēr pati esmu bijusi svēti pārliecināta, ka glābju dzīvības, pat nemēģinot stūrēt."

man šķiet, ka ir milzu atšķirība starp: vērtēt to kā cilvēks brauc vs vērtēt cilvēku pēc tā vai viņam ir vai nav tiesību

tiesību sakarā - man ir vienalga, ja cilvēkam ir tiesības - labi, ja nav - arī labi.

BET - ja es sēžu blakus braucējam, kurš ir pārgalvīgs, brauc bīstami un ārdās road rage, mēģinot 'pārmācīt' jebkuru, kurš brauc par ātru (psihopāts!) vai par lēnu (garīgi atpalicis vai pusmiris!) vai vēl kā citādi - ...

ja man šajā situācijā nonākt pie secinājuma, ka 'na-ah, this guy is not ok' ir slikts feminisms, tad - kas vispār ir feminisms? mēs vērtējam cilvēku rīcību visvisādās situācijās, braukšanu ieskaitot un ir tikai saprātīgi, manuprāt, ņemt vērā kāda temperamentu arī laikā, kad viņš brauc.