Ar mazu novēlošanos ir iesākusies mana jaunā darba nedēļa. No četrām lekcijām es biju tikai uz vienu, bet tas tādēļ, ka divreiz lekciju laikā devos uz centru pēc izziņas priekš darba un pa vidu vēl paspēju aizskriet noziedot savas retās asinis. Šī bija mana trešā reize un šķiet, ka arī trakākā. Kad atnācu līdz kopmītnēm nolikt mantas, mani sāka pārņemt sajūta, ka uz centru tomēr netikšu. Sāka nākt tāds kā ģībonis un sajutos galīgi nefeini. Bet tas drošvien tāpēc, ka mans asinspiediens bija normāls, bet ar tieksmi būt zems. Bet nu jā, kaut ko ātri apēdu un jutos krietni labāk.
Esot centrā es secināju, ka man centrs dienas vidū, pelēkā, drūmā laikā galīgi nepatīk. Visi skrien virsū, ir īgni, mašīnām ir tieksme tevi nošķiest un visas citas centram raksturīgās lietas. Reizēm liekas, ka ir labāk palikt savā Ziepniekkalnā un nekur tālāk nekustēt (giggle)