šie jāņi vairāk līdzinājas svētceļojumam no Ainažiem līdz Melekiem, jebšu pieturai "Dzeņi". Vārdsakot, kamēr citi kā jau normāli līgotāji sēdēja pie ugunskuriem un sūca aliņu vai ari vienkārši kāds mājās sēdētājs sēdēja pie TV ekrāniem un skatījās jāņu koncertus. Tikmēr es ar Rubi ballējāmies Ainažos pie kaut kādiem tādiem īsti nepazīstamiem cilvēkiem. Ieradāmies tur tad, kad visi jau bija tā smuki sasiluši un paši tur ņēmās un darijās sava nodabā. Kādas divas stundas tur padarijāmies līdz izdomājām, ka varētu doties pie viņas ģimenes draugiem uz Melekiem. Domājām gaidīt pirmo autiņu, bet līdz tam kādas 3 vai 4h. Nu neko, iesim ar kājam uz nākošo pieturu. Gar jūru. Aizejam uz jūru, bet tur sākas vajprātīgās Randu pļavas, tā ka uz priekšu gar jūru nekā netiekam. Nu neko, ejam gar šoseju. Kaut kur pusceļā mūs savāca kāds atsaucīgs taksists un pa brīvu aizveda līdz Salacgrīvai, uz auteni. Sēdējam un gaidījam autiņu. Bet kā izrādās viņš būs tikai pēc kādas stundas. Nu neko.. ejam uz nākošo pieturu ar kājām. Iesim gar jūru, gan jau, ka nebūs vairs Randu pļavas. Aizejam līdz jūrai, viss smuki paejam kādu gabaliņu un sākas atkal Randu pļavas. Mums viņas jau līdz vienai vietai. Nu neko paejam kādu brītiņu pa viņām un saprotam ka nebūs nekādas iešanas. Tad caur pagalmiem tikām uz kaut kāda meža ceļa un pa turieni nostaigājam diezgan ilgi. Divas reizes lecām krūmos, kad brauca garām kāda vientuļa mašīna un tā tas turpinājas līdz viena vietai, kur kāda no tam abām mašīnām bija apstājusies. Nu neko.. ejam atpakaļ uz jūru. Līkločiem, cauri mežiem aizgājām līdz jūrai. Smuka, klusa pludmalīte. Nekur nemana Randu pļavas. Ejam, ejam.. atkal viņas sāk sarasties, bet viņām nekādīgi garām nevar tikt. Nu neko.. caur izpļautu stigu aizgājām līdz kādas privātmājas pagalmam, kur gar pašu zālāja malu ielīdām atpakaļ mežām, lai tiktu līdz šosejai. Izdomājām, ka iesim tikai taisni cauri mežam, pa uzartu stigu. Gan jau nonāksim uz šosejas, kur ir pa brīdim varēja dzirdēt aizbraucam kādu mašīnu. Ejam, ejam, uzkāpjam kalnā un beidzas stiga. Paver skats uz leju - džungļi a tālāk caur retajiem kokiem varēja redzēt lielu pļavu un aiz pļavas šoseju! Ejam tik taisni lejā. Ejam, ejam a priekšā sūdupīte. Ko nu.. būtu feini, ja kaut kur būtu kāds koks pārgāzies pāri, jo tā upīte tik liela, ka pārlekt nu nekādi nevar. Ejam gar to upīti uz priekšu un ir! Kaut kāds tievs kociņš pārgāzies, neder.. ejam, ejam. O! Tāds vidējs alksnis pārkritis pāri. Zari uz visām pusēm, nu neko.. kaut ka pāri jātie. Rube iet pirmā, lai es zinātu vai viņš spētu izturēt un vai ir iespējams neiekrist iekšā. Daļu smagās mantas pārmetam pāri un aiziet. Pēc kādām 15min viņa ir pāri. Tagad mana kārta. Pa vidu kaut ko nomarinējos un pēc 20 min ar biju tikusi pāri. Abas ritīgi laimīgas ejam tālāk. Pa pļavām žēl iet, jo tur beigās izrādas labību lauki ar elektriskajiem ganiem. Nu neko. Vismaz atradām kādu celiņu, kurš izveda ārā no tā visa un beigu, beigās pēc kāda 30min gājiena nokļuvām uz šosejas, kur autobusa pieturā kādas 2h gaidījam autiņu. Laiku īsinājām ar cenšanos kaut ko nostopēt, bet neviens no tiem igauņiem nebija tik atsaucīgs, lai mūs kaut kur aizvestu. Tā nu beigu beigās sagaidījam autiņu un galīgi nogurušas nokļuvām Melekos. Tur uz kādām 2h nolūzām pie jūras, kā rezultātā man ir nedaudz apdeguši pleci. Pēc tam jau bija pienācis laiks man doties atpakļ un Rigu un viņai uz Limbažiem.
Beigās secinājām, ka pa līgo nakti no pl. 2.30 līdz ~10 ar kājām bijām nogājušas kādus 15km negulējušas un neēdušas.
Un secinājam to, ka mēs kopā nekur nevaram doties, jo beigās mēs nokļūstam vai nu lidostā, urlu ielejā vai arī viss beidzas tik grandiozi ka šoreiz.
Un brīdī, kad gribējam uztaisīt kādu bildi pie trakajām Randu pļavām, konstatējām, ka Rubes iemūžinātājs ir atstiepis kājas. Tā nu mums diemžēl nav nevienas bildes no mūsu svēceļojumam, bet ir tikai sapošas muguras no smagajām mantām