14. februāri es sāku izjust jau vakardienas naktī, kad skypā ar kursabiedreni apspriedām mīlestības līkločus. Tas viss beidzās ar to, ka es sāku justies bezgala vientuļa. Reāli tā jau arī ir un tas viss ir manas vainas dēļ. Varbūt vienkārši nav vēl pienācis mans laiks un es pamazām sāku saprast ko es no viņiem vēlos.
Jau pamostoties no rīta es sāku justies bezgala drausmīgi. Es tomēr apzinājos, ka ir mīlētāju diena, lai arī es ļoti centos domāt par mācībām, pašpārvaldes nākošo pasākumu rīkošanu un tamlīdzīgi.
Šodiem bija arī paredzēts vecā kora koncerts, bet es uz viņu neaizgāju, tāpat kā uz ballīti. Es vienkārši paliku mājās, lai nedaudz pasaudzētu savu veselību. Pietiek jau ar to, ka aizgāju uz Mīlestības svētkiem pusslima, kur saķēru vēl lielākas kakla problēmas :s
Eh.. es beidzot esmu sākusi sevi žēlot.. un runājot par 14/ februārī.. man viņš joprojām nepatīk. Atveros, ka pirms gada Cibā sāku aktīvāk uzdarboties un tieši rakstiju cik ļoti man riebjas šie svētki. Arī šogad man viņi nekādus sajūsmas izsaucienus nerada un šķiet, ka arī neradīs ;)