Atceros kā katru gadu mēs ar tēti lasījām ābolus.
Tā ir tik pat kā vienīgā nodarbe, ko mēs ar tēti
katru gadu veicam kopīgi. Tad parasti žiperīgā
Marta[mana mince] jaucās pa vidu, kāpelējot pa kokiem
un ķerot vēja nestās lapas. Tās ir vienas no saulainākajām
rudens dienām un patiesībā, ja tā padomā, tad vienmēr tajā
dienā ir spīdējusi saulīte. Tik žēl, ka šogad mūsu kokos
ābolu ir tik maz, ka pa visām ābelēm kopā ir uz abām rokām
saskaitāmi āboli.
Šogad šīs rudens saulainās dienas nebūs, jo nav ābolu
un diemžēl nav arī laika.
Tiklīdz cilvēks sāk kļūt vecāks,
tā viņam laika sāk palikt aizvien mazāk un mazāk.
Žēl, ka tā un žēl, ka daudzi savu laiku nemāk ieplānot
tā, kā to vajadzētu ieplānot.