Cik omolīgi tā sēdēt savā istabā, cenšoties noslēpties no tā aukstuma, kas ir tur ārām aiz mājas sienām. Te iekšā var dzirdēt kā ārā gaudo vējš, bet mani tas nebiedē. Es te sēžu siltumā, ar vilnas zeķītēm kājās, ēdu mīļoto soļankas zupiņu un cibā bīdu tekstus. Ahh.. cik jauki. Pat negribas domāt, kā es rīt no rīta negribīgi modīšos un līdīšu ārā no siltās segapakšas, lai pēc tam varētu doties uz skolu. Kur sēdīšos vēsās klases aukstajos solos.. brr..
ehh.. jāpaēd un tad jālien migā :))