Jo vairāk tuvojāmies jūrai, jo debesis kļuva zilākas neskatoties uz to, ka starp mums un jūru bija biezais priežu mežs varēja saklausīt nemierīgo viļņu šņākoņu. Pelēko mākoņu gubas palika pilsētā, no kuras mēs devāmies prom tik ātri, cik vien ātri var. Tajās pilsētā gaiss bija tik ļoti smacējošs, ka paelpot vairs nevarēja. Tur vienkārši nav iespējams dzīvot! Tagad saprotu savu omīti, kura man reiz stāstīja, ka no tās pilsētas aizgāja prom pat nezinot kurp dosies tālāk. Vismaz mēs savu mērķi zinām – jūra. He.. „jūra, jūra.. tā visus vilina!” Reiz tā bija saucis mans onkulis, kad devāmies uz jūru ķert kādu brūnu pigmentu. Vienīgi brūnā pigmenta vietā es noķēru sarkano, no kura centos vairīties! Laikam jau arī mūs abus tā jūra vilina. Cita mērķa mums nav. Labāk dosimies cauri mežam, tā mēs viņai ātrāk piekļūsim. Mēs devāmies iekšā mežā uzticoties savām dzirdēm. Mēs dzirdējām katra vilnīša atsišanos pret krastu, katru kaijas kliedzienu, katru vēja skaņu, kas skrēja pāri smilšu kāpām. Pateicoties šīm skaņām mēs devāmies cauri mežam, lai spētu sasmaržot jūras smaržu – brīvības smaržu. Smaržu, pēc kuras mēs alkām. Pēkšņi, vairs ilgāk nespējot izturēt mēs sākām skriet. Mēs metāmies uz priekšu kā jukuši, lai pēc iespējas ātrāk mēs sasniegtu jūras krastu. Mēs skrējām cauri priežu mežu nebaidīdamies no celmiem un čiekuriem, kuri zem mūsu kājām veido šķēršļu joslu. Mēs metāmies tam visam pāri. Mēs burtiski lidojām garām milzīgajiem priežu stumbriem, lai tikai pēc iespējas ātrāk mēs piekļūtu jūrai. Tik ļoti mēs alkām pēc brīvības, ka pat nemanījām kā piekūstam. Un drīz jau vien starp priežu stumbriem mēs samanījām to neaizsniedzamo tāli pēc kuras tiecāmies. Redzot, ka mērķis ir tuvu mēs skrējām vēl ātrāk un drīz, pavisam drīz mēs jau bijām silto kāpu varā, cik pārsteidzoši savādāka daba aiz šī meža slēpās. Nekas neliecināja, par tuvojošos negaisu, kas bija nojaušams pilsētā. Šeit spīdēja saulīte, debesīs slinki gulšņāja pāris mākonīši. Kaijas smejot laidelējās pār mūsu galvām un jūra... Jūra laistījās vienā zeltā, kuru tik dāsni tai dāvāja saule. Turpat kāpās mēs nometām drēbes un kaili metāmies pretī jūras viļņu skavām. Kāds miers, kāda brīvība šeit valdīja. Jūra, jūra.. tā visus vilina! Jā, vilina gan, lai uz mirkli spētu izbaudīt to mieru, ko dāvā viļņi.