| ak, draugi, draudziņi |
8. Dec 2005|11:26 |
bohēmai nau ne vainas, vai zin'. bet šitāda dzīvošanās gan man vairs neiet pie sirds. es vairs nezinu, kur, kad, cikos man jābūt. es vairs neesu spējīga kauko tādu iegaumēt. aiziešana no darba ir jancīga padarīšana. man bija pašai sava rutīna. man patīk rutīna - tad vairs nau jāuzdod jautājumi, kas kad darāms; viss tāpat skaidrs. tagad galvā haotiski danco cilvēku vārdi, kurus gribētu satikt, bet nekur tālāk neesu tikusi.
ak, naudas diefs, jel apžēlojies par savu vergu.
skolā arī šodien pabūts. skolotāji tikai vīpsnā un skatās uz mani ar baltu aci. es, kā vienmēr, tik vien varu kā izmest "nu, ko lai saka.. kā būs, tā būs!". vācu valodas kabinetu gan tā arī neatradu. vienkārši neatradu! kāds jaunēklis ieminējās, lai pameklēju uz jumta. vispār tur viņš varētu būt, jo tā ir vienīgā vieta, kur vēl neesu meklējusi.. |
|