| kamēr sarkasma nau mājās |
7. Dec 2005|07:17 |
vienreiz man likās, ka vannasistabas sienas man kauko čukst; vakar man likās, ka daži priekšmeti manā istabā sakustās; šodien man likās, ka manas istabas durvis kustās. kāpēc uzreiz halucinācijas? to varētu saukt par manu persōnīgo realitāti.
es vienmēr nožēlošu. es nekad nespēšu samierināties. nožēla mani plosīs, iespējams, visu mūžu. lēni un mokoši. man vienalga, vai man ir piedots. es pati seu nekad nepiedošu. es vienmēr esu baidījusies no egoisma; no tā, ka manī kaukas tāds varētu parādīties. tas mani var pazudināt. jā, jā, zinu - visi cilvēki ir vairāk vai mazāk egoisti un tā tam jābūt. bet man ir sava egoisma robeža. mums visiem tāda ir. mēs nedrīkstam to pārkāpt. domājot vienīgi par sevi, mēs visu[s] zaudēsim. un vēl es zinu, ka kauko tādu teikt nau vērts. neviens par to tāpat nedomā. |
|