bitch

kā gan es varu priecāties, ja mani mīļumiņi - čabulīsi ir bēdīgi, bļe? man taču tieši šobrīd vajadzētu būt laimīgai. bet tad es paskatos uz citiem un paliek kauns priecāties. visur tik daudz sūdu. glūnošās neveiksmes visur visur visur. un tāda bezpalīdzība, bļe.

gribas skaļi un nesmuki lamāties [ko es tomēr nedarīšu] un kaut vai virtuāli atbalstīt morāli pāris indivīdus.

dīvaini, mana pieredze man neko nau iemācījusi. padoma vietā es varu pateikt tikai tik tukšas frāzes kā "gan jau būs labi". jo es zinu, ka būs.

:*