ķermenis zilumos, organisms saindējies, sirds asiņo, jo prāts atsakās atcerēties.

es atceros, ka grāmatvede bļāva, ka izsauks policiju, ja es pievemšu viņas pagalmu, un tad vēl tas jaunietis, kurš draudēja mani kādudien apprecēt.

tas rīts kļūs par leģendu, kuru mani bērni nodos tālāk mazbērniem. tas kļūs par manas dzimtas kauna traipu. es pievēmu Vecrīgu, es nolikos garšļaukus uz ietves un ne jau vienu reizi vien. konduktōre visādi izrādīja neapmierinātību par manu klātbūtni - viņa laikam nesaprata, ka es tikai aiz tīrās labsirdības nepievēmu viņas mājīgo tramvaju. un tas viss tikai tāpēc, ka man visu laiku kāds uzsauca. viens no foršajiem priekšniekiem man esot devis buču un uzdāvinājis sarkanu rozi. neko tādu neatceros. atceros, kā mani stīvēja augšā uz letes, bet es tikai spītīgi kritu lejā un atteicos dejot. un vēl es esot izdarījusi kaut ko tik perversu, ko neviens pat negrib man teikt. tagad es zinu, kas ir morālās paģiras. viņiem vajadzēja izsaukt ātros, velns parāvis.