es jau zināju, ka viss pāries. kautrīgi skatieni un mulsinoši jautājumi, man liekas, spēj izdziedēt pat fiziskas kaites vai vismaz liek par tām aizmirst [kad esu miegaina, kļūstu salkana, fuj]. par sevi gan es vēl mazliet šaubos. uz ilgu laiku mani izārstētu tikai giljotīna..

bet tad uzrodas kaka, kura pēkšņi grib zināt, kā teu iet 100 gadus neredzētai:'( jā, lūdzu, apmainīsimies pāris ledusaukstām frāzēm un mēģināsim atcerēties viens otra seju. es arī māku spēlēties. bet es izvēlos paklusēt, kad man nau ko teikt. un bieži vien arī tad, kad ir ko.. gribās iespert.